MAO-B: monoamīnoksidāze B organismā

Praksē visbiežāk jāatceras nevis ķīmiskās detaļas, bet gan tas, kura viela kuram fermentam pieder un kur katrs no tiem atrodas.

Cilvēka smadzenēs MAO-B galvenokārt atrodams astrocītos un citās glijas šūnās, kā arī serotonīnu izmantojošos neironos. Tas nozīmē, ka dopamīna noārdīšana lielā mērā notiek nevis pašā dopamīnu ražojošajā neironā, bet gan blakus esošajās atbalsta šūnās, kurās dopamīns nonācis no sinaptiskās spraugas.

Ārpus smadzenēm MAO-B ir daudz trombocītos, un tieši tāpēc pētījumos to bieži mēra tur kā viegli pieejamu paraugu. Aknās darbojas abi fermenti, un tur tie veic svarīgu aizsargfunkciju: noārda uzturā uzņemtos amīnus, pirms tie nonāk vispārējā asinsritē.

Zarnu sieniņā turpretī dominē MAO-A, un tieši tas sadala tiramīnu, kura daudz ir nogatavinātos sieros, kūpinātos gaļas izstrādājumos, raudzētos produktos un dažos alkoholiskajos dzērienos. Šī detaļa ir pamats visai uztura piesardzībai, kas saistīta ar šīs grupas zālēm.

Svarīgi ir arī tas, ka ferments atrodas mitohondriju ārējā membrānā, tātad šūnas iekšienē, nevis uz tās virsmas vai sinaptiskajā spraugā. Tāpēc signālviela vispirms ir jāuzņem šūnā, un tikai pēc tam tā tiek noārdīta. Tas izskaidro, kāpēc vielu uzņemšanas pārnesēji un noārdīšanas fermenti darbojas kā viena sistēma: ja pārnesējs ir bloķēts, arī fermentam ir mazāk darba, un otrādi.

Parkinsona slimībā iet bojā melnās vielas dopamīnu ražojošie neironi, un smadzenēs dopamīna kļūst arvien mazāk. Loģika ir vienkārša: ja jauna dopamīna ir maz, jāsaudzē tas, kas vēl ir.

1. Zāles nonāk smadzenēs un neatgriezeniski vai atgriezeniski piesaistās MAO-B aktīvajam centram.
2. Ferments vairs nespēj noārdīt dopamīnu glijas šūnās.
3. Dopamīna koncentrācija sinapsē un ap to saglabājas augstāka ilgāk.
4. Samazinās arī noārdīšanas laikā radītais ūdeņraža peroksīds attiecīgajā apvidū.
5. Slimības agrīnā stadijā tas var nedaudz mazināt kustību simptomus bez papildu zālēm.
6. Vēlākā stadijā šīs zāles pagarina levodopas iedarbības laiku starp devām.

MAO-B inhibitorus lieto galvenokārt Parkinsona slimībā. Agrīnā stadijā tie var atlikt spēcīgāku zāļu nepieciešamību, vēlāk tie mazina periodus, kad levodopas iedarbība pavājinās. Daļa šīs grupas zāļu organismā pārvēršas par vielām, kas var traucēt miegu, tāpēc tās parasti lieto dienas pirmajā pusē. Precīzu shēmu nosaka neirologs.

Parkinsona slimības ārstēšana vienmēr ir individuāla. Izvēli ietekmē vecums, simptomu smagums, blakusslimības un pārējās lietotās zāles, tāpēc viena pacienta shēma nav pārnesama uz citu. Šīs grupas zāles nedod tūlītēju, spilgti jūtamu efektu kā levodopa, tāpēc daļa cilvēku tās uzskata par nederīgām un patvaļīgi pārtrauc, kaut gan to ieguldījums izpaužas dienas gaitā kā mazāk izteiktas svārstības.

Galvenā piesardzība ir zāļu savstarpējā mijiedarbība. Kopā ar dažiem antidepresantiem, ar tramadolu un vairākiem citiem serotonīnu ietekmējošiem līdzekļiem var attīstīties serotonīna sindroms, kas izpaužas ar uzbudinājumu, drudzi, muskuļu raustīšanos un sirdsdarbības paātrināšanos. Tas ir nopietns stāvoklis, kas prasa steidzamu palīdzību.

Otrā piesardzība attiecas uz devu. Parastās devās MAO-B inhibitors gandrīz neietekmē MAO-A, tāpēc uztura ierobežojumi nav vajadzīgi. Lielākās devās izvēlība zūd, un tad tiramīns no uztura vairs netiek pietiekami sadalīts, kas var izraisīt strauju asinsspiediena kāpumu ar stiprām galvassāpēm. Šo reakciju sauc par siera efektu.

Nekādā gadījumā nedrīkst patvaļīgi mainīt vai pārtraukt šīs zāles, jo Parkinsona slimības ārstēšanā straujas izmaiņas var būtiski pasliktināt stāvokli. Par jebkuru jaunu zāļu pievienošanu, tostarp bezrecepšu līdzekļiem, jāinformē ārstējošais ārsts.

• Parastās devās uztura ierobežojumi nav nepieciešami, bet devu nedrīkst palielināt patvaļīgi.
• Par visām lietotajām zālēm jāinformē ārsts, īpaši par antidepresantiem un pretsāpju līdzekļiem.
• Miega traucējumu gadījumā jāpārrunā zāļu lietošanas laiks dienā.
• Pēkšņas stipras galvassāpes ar asinsspiediena kāpumu ir iemesls nekavējoties vērsties pēc palīdzības.
• Uzbudinājums, drudzis un muskuļu raustīšanās var liecināt par serotonīna sindromu.

MAO-B daudzums smadzenēs ar vecumu pakāpeniski pieaug, un tas notiek galvenokārt tāpēc, ka pieaug glijas šūnu aktivitāte. Rezultātā gados vecākam cilvēkam dopamīns tiek noārdīts ātrāk nekā jaunībā, kas sakrīt ar vispārēju dopamīna sistēmas vājināšanos.

Vietās, kur notiek nervu audu bojājums, glijas šūnas kļūst aktīvas un to skaits palielinās. Tieši tāpēc MAO-B daudzums pieaug arī ap Alcheimera slimības raksturīgajiem nogulsnējumiem. Šo īpašību izmanto pētnieciskajā attēldiagnostikā, kur ar īpašām radioaktīvām vielām mēģina attēlot tieši glijas aktivitāti.

MAO-A un MAO-B gēni atrodas X hromosomā. Ļoti reti sastopami iedzimti šo fermentu defekti, kas izpaužas ar neiroloģiskām un uzvedības īpatnībām, bet šie stāvokļi ir ārkārtīgi reti un tiem nav saistības ar parasto Parkinsona slimību.

MAO-B aktivitāti ikdienas praksē nemēra, un šāda analīze nav daļa no Parkinsona slimības diagnostikas. Diagnoze balstās uz klīnisko ainu: kustību palēninājumu kopā ar stīvumu vai trīci, asimetrisku sākumu un atbildes reakciju uz dopamīnu saturošām zālēm.

Šaubu gadījumā izmanto attēldiagnostiku. Magnētiskā rezonanse palīdz izslēgt citus cēloņus, piemēram, asinsvadu izmaiņas vai hidrocefāliju. Īpašs kodolmedicīnas izmeklējums, kurā vērtē dopamīna pārnesēju smadzeņu dziļajās struktūrās, palīdz atšķirt īstu dopamīna trūkumu no citiem trīces veidiem.

Pie ārsta jādodas, ja parādās kustību palēnināšanās, sīkās rakstības kļūšana arvien sīkāka, soļa vilkšana, roku trīce miera stāvoklī vai izmainījusies sejas mīmika. Sākumpunkts parasti ir ģimenes ārsts, bet diagnozi nosaka un ārstēšanu vada neirologs.

Visbiežāk MAO-B inhibitorus sajauc ar vecās paaudzes antidepresantiem, kas bloķē abus fermentus. Tie ir dažādi līdzekļi ar dažādu drošības profilu: neizvēlīgie inhibitori prasa stingru uztura ierobežošanu, bet parastās devās lietots MAO-B inhibitors to neprasa.

Otra sajaukšana ir ar COMT inhibitoriem. Arī tie pagarina dopamīna darbību, bet bloķē citu fermentu un darbojas galvenokārt ārpus smadzenēm, uzlabojot levodopas nokļūšanu smadzenēs. Abas grupas lieto Parkinsona slimībā, bet tās nav savstarpēji aizvietojamas.

Trešā ir izpratnes kļūda par to, ko šīs zāles dara. Tās nav dopamīna aizvietotājs un neaptur neironu bojāeju. Tās tikai palēnina jau esošā dopamīna noārdīšanu, tāpēc to iedarbība ir mērena un izteiktāka slimības sākumā.

MAO-B spēj arī kaitēt. Pagājušā gadsimta beigās kļuva zināms, ka viela, kas radās kā piejaukums nelegāli ražotā narkotikā, pati par sevi nav indīga, bet tieši MAO-B astrocītos to pārvērš savienojumā, kurš selektīvi nonāvē dopamīnu ražojošos neironus. Cilvēki, kas šo vielu lietoja, dažu dienu laikā ieguva smagu, neatgriezenisku parkinsonismu. Šis notikums pilnībā mainīja Parkinsona slimības izpēti un deva pētniekiem pirmo ticamo eksperimentālo modeli.

Otra nianse ir tā, ka fermenta darbībai ir blakusprodukts. Katru reizi, noārdot monoamīnu, rodas ūdeņraža peroksīds. Ja šis process notiek intensīvi un ilgstoši apvidū, kur jau tā ir dzelzs un dopamīna oksidēšanās produkti, oksidatīvā slodze var pastiprināt neironu bojājumu. Tieši tāpēc ilgus gadus tika pētīts, vai MAO-B bloķēšana spēj ne tikai mazināt simptomus, bet arī palēnināt pašu slimības gaitu. Šis jautājums joprojām nav viennozīmīgi atbildēts, un tāpēc šādas zāles ordinē simptomu, nevis solījumu dēļ.