Kas ir ožas epitēlijs?

Smaržviela vispirms izšķīst gļotās un piesaistās receptoram uz skropstiņas. Receptors ir ar G olbaltumvielu saistīts, un pēc saistīšanās šūnā strauji palielinās cikliskā adenozīnmonofosfāta daudzums. Tas atver jonu kanālus, šūna depolarizējas un raida impulsu uz ožas sīpolu.

Katrs receptorneirons parasti ražo tikai viena veida receptoru, un visi vienāda veida neironi savus aksonus sakopo dažos noteiktos ožas sīpola glomerulos. Tādējādi izkliedētā informācija no visa epitēlija tiek sakārtota noteiktā kartē.

Atslēga uz smaržu daudzveidību ir kombinatorika. Viena smaržviela iedarbina vairākus dažādus receptorus, un viens receptors atsaucas uz vairākām vielām, tāpēc katrai smaržai atbilst savs aktivēto receptoru kopums, nevis viens atsevišķs „vaniļas receptors“. Tieši tāpēc salīdzinoši ierobežots receptoru veidu skaits ļauj atšķirt ārkārtīgi daudz smaržu.

Ožas zudumam ir divi principiāli atšķirīgi mehānismi. Vadīšanas traucējumu gadījumā gaiss vienkārši netiek līdz ožas apvidum: tā notiek pie izteikta deguna gļotādas pietūkuma, deguna polipiem vai hroniska deguna blakusdobumu iekaisuma. Sensoneirāla zuduma gadījumā gaiss tiek klāt, bet bojāts ir pats epitēlijs vai nervu ceļš.

Pēc vīrusu infekcijām oža bieži zūd tāpēc, ka cieš balstšūnas un vide ap receptoriem, nevis tāpēc, ka neironi būtu neatgriezeniski gājuši bojā. Tā kā epitēlijs spēj atjaunoties, oža daudziem pakāpeniski atgriežas, tikai atveseļošanās var ilgt nedēļas vai mēnešus, un atsevišķos gadījumos smaržas kādu laiku šķiet sagrozītas.

Galvas trauma var pārraut plānās nervu šķiedras vietā, kur tās iet cauri sieta kaula plāksnītei; tad ožas zudums parasti ir straujš un pastāvīgs. Pakāpeniska ožas pasliktināšanās gados vecākiem cilvēkiem var būt arī viena no agrīnākajām neirodeģeneratīvu slimību pazīmēm, taču pati par sevi tā neko nepierāda.

Pie ārsta jādodas, ja oža zūd pēkšņi un bez izskaidrojoša iesnu perioda, ja tā zūd tikai vienā nāsī, ja pēc galvas traumas no deguna tek dzidrs šķidrums, kā arī tad, ja ožas trūkums saglabājas ilgāk par dažām nedēļām. Ar to nodarbojas otorinolaringologs, atsevišķos gadījumos arī neirologs.

Lielāko daļu deguna dobuma izklāj respiratorais jeb elpošanas epitēlijs ar kustīgām skropstiņām un kausveida šūnām. Tā uzdevums ir gaisu sasildīt, samitrināt un ar gļotu plēvi notvert putekļus, kurus skropstiņas pēc tam aizdzen uz rīkli.

Ožas epitēlijs aizņem tikai nelielu laukumu jumtā, tā šūnas satur īstus neironus, un tā skropstiņas nekustas, jo tās kalpo uztveršanai, nevis transportam. Vēl viena praktiska atšķirība: dzīva cilvēka degunā ožas apvidus mēdz izskatīties dzeltenīgāks nekā sārtā pārējā gļotāda.

Mēle atšķir tikai dažas pamatgaršas: saldu, sāļu, skābu, rūgtu un umami. Viss pārējais, ko ikdienā saucam par ēdiena garšu, patiesībā ir smarža, kas no mutes un rīkles paceļas uz deguna dobumu ēdiena košļāšanas un izelpas laikā.

Tāpēc iesnu laikā cieš nevis garšas sajūta, bet oža. To var pārbaudīt pašam: aizspiežot degunu un ēdot ābolu, saldums un skābums paliek, bet ābola raksturīgais aromāts pazūd; atlaižot degunu, tas atgriežas vienā mirklī. Šis ir īsākais ceļš, kā saprast, cik liela daļa ēšanas baudas patiesībā rodas ožas epitēlijā.