Kāda ir ožas epitēlija funkcija?

Ožas receptorneironi ir bipolāri neironi. To dendrīts sniedzas līdz virspusei un beidzas ar nekustīgu skropstiņu vēdekli, kas iegrimst gļotās; tieši uz šīm skropstiņām sēž uztvērēji. Aksons dodas pretējā virzienā, uz augšu caur sieta plātnes atverēm, uz ožas sīpolu.

Balstšūnas veic uzturēšanas darbu: tās notur neironus vietā, uztur gļotu sastāvu un ar fermentiem pārstrādā svešas, tostarp indīgas, vielas, kas caur degunu nonāk tiešā tuvumā smadzenēm.

Bazālās šūnas ir cilmes šūnas pie pamatnes. Tās visu mūžu ražo jaunus receptorneironus un balstšūnas. Zem epitēlija guļ Boumena dziedzeri, kas ražo to pašu gļotu slāni, kurā smaržvielas šķīst.

Molekula ieplūst ar gaisu, izšķīst gļotās un piesaistās uztvērējam uz skropstiņas. Uztvērējs ir ar G olbaltumu saistīts receptors, un tas ieslēdz fermentu, kurš šūnā saražo ciklisko AMF.

Šī viela atver jonu kanālu, šūnā ieplūst nātrijs un kalcijs, membrānas lādiņš mainās, un rodas darbības potenciāls, kas pa aksonu aizceļo uz ožas sīpolu. Tas ir viens no tīrākajiem signālpārvades piemēriem visā fizioloģijā: ķīmiska molekula ārpusē, elektrisks impulss iekšpusē.

Katrs receptorneirons ražo praktiski tikai viena veida uztvērēju, un visi viena veida neironi sazarojas uz vienu un to pašu punktu ožas sīpolā. Uztvērēju veidu ir vairāki simti, bet smaržu, ko cilvēks atšķir, ir nesalīdzināmi vairāk. Atbilde slēpjas kombinācijā: katra smaržviela ieslēdz savu uztvērēju kopumu, un smadzenes lasa nevis vienu līniju, bet visu zīmējumu.

Nekur citur pieaugušā nervu sistēmā nobriedušas nervu šūnas netiek regulāri aizstātas ar jaunām. Šeit tas notiek, jo šīs šūnas atrodas ārējā vidē un tiek pastāvīgi bojātas ar putekļiem, mikrobiem un ķīmiskām vielām.

Tomēr atjaunošanās nav neierobežota. Ja bojāts ir aksona ceļš caur sieta plātni, piemēram, galvas traumā, kad smadzenes tiek pārvietotas attiecībā pret plānajām kaula plāksnēm un šķiedras tiek pārrautas, jaunais neirons var izaugt, bet nesasniegt savu mērķi. Tāpēc oža pēc traumas dažkārt atgriežas daļēji un dažkārt neatgriežas vispār.

Ožas traucējumiem ir divas lielas cēloņu grupas. Pirmā ir mehāniska: iesnas, alerģisks iekaisums, deguna polipi vai izliekta starpsiena neļauj gaisam sasniegt deguna jumtu. Otrā ir nervu: vīrusu infekcija, galvas trauma, ķīmiska iedarbība vai nervu sistēmas slimība bojā pašas uztverošās šūnas vai ceļu no tām.

Pie ārsta jādodas, ja oža ir zudusi un neatgriežas vairākas nedēļas, ja vienā deguna pusē ir pastāvīgs aizlikums ar asiņošanu, ja ožas zudumam pievienojas galvassāpes vai citi neiroloģiski simptomi. Ar degunu nodarbojas otolaringologs, ar nervu cēloņiem neirologs.

Atsevišķi neatliekams gadījums: ja pēc galvas traumas no vienas nāss pil dzidrs, ūdeņains šķidrums, jāvēršas pēc palīdzības uzreiz, jo sieta plātne ir plāna un tās bojājums var nozīmēt smadzeņu šķidruma noplūdi.

Ožas zudums nav tikai dzīves baudījuma jautājums. Tas ir drošības jautājums, jo cilvēks nejūt gāzi, dūmus un sabojātu pārtiku, un mājā ar gāzes plīti tas ir iemesls uzstādīt detektoru.

Ožas epitēliju sajauc ar elpošanas epitēliju, kas izklāj visu pārējo deguna dobumu. Elpošanas epitēlijam ir kustīgas skropstiņas, kas gļotas ar notvertajiem putekļiem virza uz rīkli, un kausveida šūnas, kas šīs gļotas ražo. Ožas epitēlija skropstiņas nekustas vispār; tās ir uztvērēju paliktnis, nevis slotas.

Otrā sajaukšana ir ar ožas sīpolu. Epitēlijs ir gļotāda degunā, sīpols jau ir smadzeņu audi galvaskausa iekšpusē. Starp tiem ir kauls.

Trešā ir vomeronazālais orgāns. Cilvēka deguna starpsienā tā rudiments ir atrodams kā sīka bedrīte, bet pieaugušam cilvēkam tam nav funkcionējoša nervu savienojuma ar smadzenēm. Apgalvojumi par „cilvēka feromonu orgānu“ uz šo bedrīti neattiecas.

Lielākā daļa tā, ko cilvēks sauc par ēdiena garšu, patiesībā nāk no ožas. Košļājot gaistošās molekulas paceļas no mutes aizmugures uz deguna dobumu, un tieši tur rodas kafijas, zemenes vai kanēļa sajūta.

To var pārbaudīt: saspiediet degunu un ēdiet. Saldums, sāļums, skābums, rūgtums un umami paliek, jo tos uztver mēle, bet viss pārējais pazūd. Atlaidiet degunu, un garša atgriežas vienā mirklī.

Tas izskaidro arī izplatītu pārpratumu. Cilvēks ar iesnām bieži saka, ka pazudusi garša. Garša parasti ir neskarta; pazudusi ir oža, un pazudusi ir tieši tā ēdiena daļa, kas patiesībā nāca no deguna.