TJG Online
Anatomija un fizioloģija

Kas ir epitēlija membrānas?

Atjaunināts Publicēts 4 min lasīšana

Īsā atbilde

Epitēlija membrānas ir plānas plēves, kas izklāj ķermeņa dobumus un pārklāj virsmas. Katru no tām veido divi cieši saauguši slāņi: epitēlijs (epithelium) un zem tā esošie irdenie saistaudi. Cilvēkam izšķir gļotādu (tunica mucosa), serozo membrānu (tunica serosa) un ādu kā ārējo pārklājmembrānu.

Epitēlijs pats par sevi ir blīvs šūnu klājums bez asinsvadiem. Tas balstās uz plānas bazālās membrānas (membrana basalis), kuru veido kolagēns, laminīns un citas olbaltumvielas, ko izdala gan epitēlija, gan saistaudu puse. Barību un skābekli epitēlijs saņem difūzijas ceļā no zem tā esošajiem saistaudiem, un tieši tur atrodas asinsvadi, limfas vadi un nervu galotnes. Tāpēc epitēlija membrāna vienmēr ir divslāņu veidojums: bez saistaudu pamatnes epitēlijs nespētu izdzīvot.

Gļotāda izklāj tos dobumus, kas ar atveri savienoti ar ārpasauli: gremošanas traktu, elpceļus, urīnceļus un dzimumceļus. Tās epitēlija slānis ir pielāgots konkrētajam uzdevumam, zem tā atrodas saistaudu slānis lamina propria, un daudzviet vēl dziļāk ir plāna gludo muskuļu kārtiņa lamina muscularis mucosae. Virsmu mitru uztur gļotas, ko izdala kausveida šūnas un dziedzeri, un tieši šis gļotu slānis notur baktērijas un putekļus attālumā no šūnām.

Serozā membrāna izklāj slēgtus dobumus, kuros ārpasaules gaiss nenonāk: krūšu, sirds somiņas un vēdera dobumu. To veido viens plakano šūnu slānis, ko sauc par mezotēliju, un ļoti plāna saistaudu kārta. Mezotēlijs izdala nelielu daudzumu sviedrīga serozā šķidruma, kas kalpo kā smērviela, lai orgāni cits gar citu slīdētu bez berzes. Katra serozā membrāna veido divas lapas: viscerālo, kas pieguļ orgānam, un parietālo, kas izklāj dobuma sienu.

Epitēliju klasificē pēc slāņu skaita un šūnu formas, nevis pēc kodola formas. Viens šūnu slānis ir vienkārtains epitēlijs, vairāki ir daudzkārtains. Pēc formas šūnas ir plakanas, kubiskas vai cilindriskas. Papildus tam ir vēl divi īpaši veidi: šķietami daudzkārtainais epitēlijs elpceļos, kur visas šūnas balstās uz bazālās membrānas, bet to kodoli ir dažādos augstumos, un pārejas epitēlijs jeb urotēlijs urīnpūslī, kas spēj izstiepties, urīnpūslim pildoties.

Šūnu forma tieši atbilst uzdevumam. Plakanais epitēlijs ir tur, kur vajadzīga ātra vielu pārvietošanās: plaušu alveolās un asinsvadu iekšpusē. Cilindriskais ir tur, kur notiek uzsūkšana un izdalīšanās, piemēram, zarnā. Daudzkārtainais plakanais epitēlijs ir tur, kur audus berzē un traumē: mutes dobumā, barības vadā, maksts sieniņā un uz ādas. Ja epitēlija šūnas ieaug dziļāk saistaudos un turpina izdalīt sekrētu, izveidojas dziedzeris; tā rodas gan sviedru dziedzeri, gan aizkuņģa dziedzeris.

Kāpēc tas ir svarīgi klīniski

Epitēlijs ir ķermeņa robeža ar ārpasauli, un lielākā daļa infekciju un ievainojumu sākas tieši tur. Kad ķīmijterapija vai staru terapija nomāc ātri dalošās šūnas, pirmais cieš gremošanas trakta epitēlijs, un rodas mutes gļotādas iekaisums un sāpes rīšanas laikā. Hronisks kairinājums var likt vienam epitēlija veidam nomainīties pret citu, piemēram, barības vada apakšdaļā skābes dēļ plakanā epitēlija vietā parādās cilindriskais; šo pārmaiņu sauc par metaplāziju, un to novēro gastroenterologs.

Serozo membrānu iekaisums dod raksturīgu ainu: pleirīts izraisa asas sāpes, kas pastiprinās, dziļi ieelpojot, perikardīts sāpes aiz krūšu kaula, kas mainās, mainot ķermeņa stāvokli, bet peritonīts saspringtu, dēļveida vēdera priekšējo sienu. Ja mezotēlijs izdala pārāk daudz šķidruma, tas dobumā uzkrājas: veidojas pleiras izsvīdums vai ascīts.

Nekavējoties jāmeklē medicīniska palīdzība, ja parādās stipras sāpes vēderā ar saspringtu vēdera sienu, ja sāpes krūtīs pavada elpas trūkums vai ja pēkšņi kļūst grūti ieelpot. Ar pakāpeniski augošu vēdera apkārtmēru, ilgstošu klepu vai neizskaidrojamu elpas trūkumu jādodas pie ģimenes ārsta, kurš izlems, vai vajadzīgs pulmonologs, gastroenterologs vai ķirurgs.

Ar ko epitēlija membrānas sajauc

Pirmā sajaukšana ir gļotāda pret serozo membrānu. Atšķirt tās ir vienkārši pēc dobuma: ja dobums ar kādu atveri iziet ārā, tas ir izklāts ar gļotādu, ja dobums ir slēgts, ar serozo membrānu. Otra atšķirība ir sekrēts: gļotāda izdala biezas gļotas, serozā membrāna šķidru serozu šķidrumu.

Otrā sajaukšana ir sinoviālā membrāna. Lai gan to bieži min viena elpas vilciena laikā ar epitēlija membrānām, locītavas iekšpusi klājošā sinoviālā membrāna epitēliju nesatur; to veido specializētas saistaudu šūnas, tāpēc par epitēlija membrānu to neuzskata.

Trešā sajaukšana ir pati vārda nozīme. Bazālā membrāna ir plānā starpkārta zem epitēlija, šūnas membrāna ir katras atsevišķas šūnas apvalks, bet epitēlija membrāna ir vesels audu slānis, kas sastāv no daudzām šūnām un saistaudiem. Tie ir trīs pilnīgi dažādu mērogu jēdzieni ar līdzīgu nosaukumu.

Noderīgs attēls, kas paliek atmiņā

Serozo dobumu uzbūvi vislabāk saprast ar balonu. Iedomājieties piepūstu balonu un dūri, ko iespiež tajā iekšā: dūre nenokļūst balona iekšienē, tā tikai iespiež sienu. Plaušas tieši tāpat neatrodas pleiras dobumā, tās to iespiež. Pie plaušas pieguļošā balona kārta ir viscerālā pleira, ārējā kārta parietālā pleira, un starp tām ir tikai plāna šķidruma kārtiņa.

No šī attēla izriet praktiskas sekas. Veselam cilvēkam pleiras dobums ir tikai potenciāla sprauga, nevis īsts dobums. Ja tur nokļūst gaiss vai šķidrums, sprauga kļūst par reālu telpu, plauša no krūškurvja sienas atdalās un spēj sabrukt. Tas paskaidro, kāpēc caurdurošs krūškurvja ievainojums ir bīstams pat tad, ja pati plauša nav skarta.

Avoti

Visi jautājumi sadaļā Anatomija un fizioloģija Sadaļas jautājumi ar burtu E Ziņot par neprecizitāti