Epitēlija šūnas: veidi, uzbūve un funkcijas

Klasifikācija ir divdaļīga: pēc slāņu skaita un pēc šūnu formas. Vienkārtains epitēlijs ir viens šūnu slānis, daudzkārtainais vairāki. Atsevišķi izdala šķietami daudzkārtaino epitēliju, kur visas šūnas skar pamatmembrānu, bet ne visas sniedzas līdz virsmai, tāpēc kodoli ir dažādos līmeņos, un tas izskatās daudzslāņains.

Forma ir plakana, kubiska vai cilindriska. Kombinējot abus kritērijus, iegūst konkrētu nosaukumu, un šis nosaukums gandrīz vienmēr ļauj uzminēt funkciju: plāns un vienkārtains nozīmē apmaiņu, biezs un daudzkārtains nozīmē aizsardzību.

Apikālā virsma saskaras ar dobuma saturu. Tai var būt mikrobārkstiņas, kas daudzkārt palielina uzsūkšanas laukumu, skropstiņas, kas ar sinhronām kustībām pārvieto gļotas, vai sabiezināta membrāna, kas neļauj cauri urīnam.

Sānu virsmas ir vieta, kur šūnas savienojas cita ar citu. Tieši šeit atrodas savienojumu komplekss, kas nosaka audu mehānisko izturību un to, kas drīkst izspraukties starp šūnām.

Bazālā virsma piestiprinās pie pamatmembrānas ar pusdesmosomām un satur pārnesējus, kas vielas izvada saistaudu un asinsvadu virzienā. Ja bojāti tieši šie piestiprinājumi, āda burtiski atdalās no pamatnes, kā tas notiek iedzimtajās bullozajās epidermolīzes formās.

• Mikrobārkstiņas: uzsūkšanas laukuma palielināšana zarnās un nierēs
• Skropstiņas: gļotu virzīšana elpceļos un olšūnas pārvietošana olvados
• Ciešais savienojums: kontrolē vielu plūsmu starp šūnām
• Desmosoma: mehāniska saķere starp šūnām
• Pusdesmosoma: šūnas piestiprināšanās pie pamatmembrānas
• Spraugu savienojums: tieša jonu un sīku molekulu apmaiņa starp šūnām

Pirmā funkcija ir barjera. Āda neļauj iekļūt mikrobiem un neļauj izplūst ūdenim, zarnas epitēlijs notur baktērijas zarnu dobumā, un elpceļu epitēlijs uztver ieelpotās daļiņas.

Otrā ir izvēlīga caurlaidība. Epitēlijs nav ūdensnecaurlaidīga siena, bet gan izvēlīgs filtrs. Tieši tāpēc barības vielas no zarnām nokļūst asinīs, un nierēs tiek atgūts ūdens un nātrijs.

Trešā ir sekrēcija. Visi dziedzeri, sākot ar sviedru dziedzeriem un beidzot ar aizkuņģa dziedzeri un vairogdziedzeri, ir izveidojušies no epitēlija, kas ieaudzis dziļāk audos.

Ceturtā ir kairinājumu uztvere. Modificētas epitēlija izcelsmes šūnas ož smaržas deguna gļotādā, uztver garšu uz mēles un iekšējā ausī pārvērš skaņas vibrācijas nervu signālos.

Epitēlijs ir vienīgais audu veids, kas veidojas no visiem trim dīgļlapiņu slāņiem. No ārējā slāņa veidojas ādas virskārta un nervu sistēmas dobumu izklājs, no iekšējā gremošanas trakta un elpceļu izklājs, no vidējā nieru kanāliņi, dzimumorgānu izklājs un ķermeņa dobumu serozās virsmas.

Atjaunošanās ātrums ir ārkārtīgi dažāds. Zarnu epitēlijs nomainās dažu dienu laikā, un tieši tāpēc ķīmijterapija un starojums vispirms bojā tieši zarnas un muti. Ādas virskārta nomainās nedēļās. Turpretī nieru kanāliņu epitēlijs atjaunojas lēni, un aknu šūnas dalās tikai tad, kad to prasa bojājums.

Par atjaunošanos atbild cilmes šūnas, kas katrā audu veidā mīt noteiktā vietā: zarnās kriptas dibenā, ādā bazālajā slānī un matu folikula izspiedumā, elpceļos starp bazālajām un klubveida šūnām. Tieši šo vietu bojājums, nevis virsmas nobrāzums, nosaka, vai audi atveseļosies pilnībā vai ar rētu.

Ilgstoša kairinājuma ietekmē epitēlijs var nomainīties pret cita veida epitēliju. Šo parādību sauc par metaplāziju, un tā ir pielāgošanās, nevis audzējs. Smēķētājam bronhos skropstiņu epitēlija vietā veidojas daudzkārtains plakans epitēlijs, kas ir izturīgāks pret dūmiem, bet vairs nespēj izvadīt gļotas.

Barības vadā pie ilgstošas skābes atviļņa daudzkārtaino plakano epitēliju var nomainīt cilindrisks, zarnām līdzīgs epitēlijs. Šo stāvokli sauc par Bareta barības vadu, un tas prasa regulāru novērošanu pie gastroenterologa, jo tajā biežāk attīstās audzējs.

Nākamais solis, displāzija, jau nozīmē, ka šūnas aug nesakārtoti un mainās to izskats. Tā vēl nav vēzis, bet tā ir brīdinājuma pakāpe, un tieši šo pakāpi meklē dzemdes kakla skrīninga uztriepē.

Epitēlija bojājumi ir tik plaši, ka tie skar gandrīz katru specialitāti. Būtiskākais faktu kopums ir tas, ka lielākā daļa ļaundabīgo audzēju cilvēkam ir karcinomas, tas ir, audzēji no epitēlija šūnām, un tos ārstē onkologs sadarbībā ar attiecīgā orgāna speciālistu.

Ir arī slimību grupa, kurā bojāti tieši šūnu savienojumi. Pemfigus veidojas, kad organisma antivielas uzbrūk desmosomu olbaltumvielām, un ādā rodas plānsienu pūšļi, kas viegli plīst. Iedzimtajās bullozajās epidermolīzes formās defekts ir pamatmembrānas vai pusdesmosomu olbaltumvielās.

Atsevišķa grupa ir epitēlija transporta slimības. Cistiskajā fibrozē bojāts hlora kanāls epitēlija apikālajā membrānā, un tāpēc gļotas visā organismā kļūst biezas. Primārās skropstiņu diskinēzijas gadījumā skropstiņas nekustas pareizi, un attīstās hroniskas deguna blakusdobumu un bronhu infekcijas.

Pie ārsta jādodas, ja uz ādas vai gļotādas parādās brūce, kas nedzīst ilgāk par dažām nedēļām, ja mainās dzimumzīmes izskats, ja ir asiņošana no zarnām vai urīnceļiem, ja ir ilgstošs aizsmakums vai rīšanas traucējumi.

• Karcinomas: plaušu, zarnu, krūts, prostatas un ādas vēzis
• Autoimūnās pūšļu slimības: pemfigus, bullozais pemfigoīds
• Iedzimtie savienojumu defekti: bullozā epidermolīze
• Transporta slimības: cistiskā fibroze
• Skropstiņu slimības: primārā skropstiņu diskinēzija

Epitēlija pārbaude gandrīz vienmēr nozīmē skatīties mikroskopā. Atšķiras tikai tas, kā paraugs iegūts un cik daudz audu struktūras tajā saglabājies.

Citoloģija pēta atsevišķas šūnas, histoloģija veselu audu gabalu ar tā uzbūvi. Abas metodes papildina viena otru, un tikai histoloģija var parādīt, vai audzēja šūnas ir izlauzušās cauri pamatmembrānai.

1. Apskate ar palielinājumu: dermatoskopija ādai, kolposkopija dzemdes kaklam, endoskopija gremošanas traktam
2. Citoloģiskā uztriepe vai skalojums atsevišķu šūnu novērtēšanai
3. Biopsija ar audu gabaliņa izņemšanu
4. Histoloģiskā izmeklēšana ar standarta krāsojumu
5. Imūnhistoķīmija ar citokeratīnu marķieriem, lai pierādītu epitēlija izcelsmi
6. Molekulārie izmeklējumi, ja no tā atkarīga ārstēšanas izvēle

Pirmā sajaukšana ir starp epitēliju un endotēliju. Endotēlijs ir plāns šūnu slānis asinsvadu un limfvadu iekšpusē, un pēc izskata tas atgādina vienkārtainu plakanu epitēliju, bet tam ir cita izcelsme un citi marķieri. Līdzīgi mezotēlijs ir plēve, kas izklāj krūškurvja, vēdera un sirds somiņas dobumus.

Otrā sajaukšana notiek urīna analīzē. Atradums par plakanajām epitēlija šūnām urīnā parasti nozīmē, ka paraugā iekļuvušas šūnas no urīnizvadkanāla ārējās daļas vai ārējo dzimumorgānu ādas, tātad paraugs ir piesārņots. Tas nav nieru slimības rādītājs. Nieru kanāliņu epitēlija šūnas urīnā turpretī ir nozīmīgs atradums, un tās atšķir laboratorijas speciālists.

Trešā sajaukšana ir jēdzieniska: epitēlijs nav sinonīms ādai. Āda ir orgāns, kurā epitēlijs ir tikai virsējā daļa, bet zem tā ir saistaudi, asinsvadi, nervi, dziedzeri un matu folikuli.

Ciešos savienojumus parasti apraksta kā hermētisku blīvējumu. Patiesībā tie ir izvēlīgi vārti, kuru caurlaidību nosaka tajos esošo olbaltumvielu, klaudīnu, sastāvs. Nieres proksimālajā kanāliņā šie vārti ir apzināti vaļīgi, lai lielus ūdens un jonu daudzumus varētu pārvietot starp šūnām bez enerģijas patēriņa. Urīnpūšļa izklājā tie ir gandrīz necaurlaidīgi, jo urīns tur stāv stundām.

No tā izriet, ka epitēlija caurlaidība nav fiksēta īpašība, bet gan regulējams stāvoklis. Iekaisuma vielas, atsevišķas baktēriju toksīnu grupas un pat uztura sastāvdaļas var to īslaicīgi mainīt. Tieši šī pētījumu joma ir aiz populārā jēdziena par caurlaidīgu zarnu, tikai zinātniskajā literatūrā runa ir par izmērāmu barjeras funkcijas izmaiņu konkrētās slimībās, nevis par universālu skaidrojumu dažādām sūdzībām.