Kas ir epitestosterons?

Abas molekulas pieder pie androstāna rindas steroīdiem ar četriem savienotiem gredzeniem. Pie 3. oglekļa atrodas ketogrupa, starp 4. un 5. oglekli ir dubultsaite, bet pie 17. oglekļa ir hidroksilgrupa. Tieši pēdējās telpiskais novietojums atdala abas vielas.

Androgēnu receptors atpazīst savu ligandu pēc formas, nevis pēc ķīmiskās formulas. Alfa formā hidroksilgrupa nesaslēdzas ar receptora kabatas ūdeņraža saitēm tā, kā to dara beta forma, tāpēc epitestosterons iesēžas receptorā, bet to neaktivē. Bioķīmijā to sauc par vāju antagonistu.

Steroīdu sintēze sākas no holesterīna un iet cauri pregnenolonam, progesteronam un androstenedionam. No šiem priekštečiem sēklinieku Leidiga šūnas un virsnieru garozas tīklveida zona var iegūt gan testosteronu, gan epitestosteronu, atkarībā no tā, kurš fermentu variants konkrētajā šūnā dominē.

Tāpēc epitestosterona daudzums atspoguļo dzimumdziedzeru darbību kopumā, nevis testosterona patēriņu. Pubertātes laikā tas pieaug līdz ar pārējiem androgēniem, un ar gadiem vīrietim tas pakāpeniski samazinās tāpat kā testosterons.

Bērnam pirms pubertātes abu vielu koncentrācija urīnā ir zema, un mērījumi ir mazāk uzticami. Grūtniecības laikā un menstruālā cikla dažādās fāzēs sievietei attiecība var svārstīties plašāk nekā vīrietim, un laboratorijas to ņem vērā, vērtējot rezultātu.

Testosterona un epitestosterona glikuronīdu attiecība urīnā, ko sauc par T/E attiecību, veselam cilvēkam parasti ir tuvu vienam pret vienu. Ja sportists injicē testosteronu, skaitītājs pieaug, bet saucējs paliek nemainīgs, un attiecība izlec no ierastā diapazona.

Starptautiskajā dopinga kontrolē ilgstoši lietotā uzmanības robeža ir attiecība četri pret vienu. Svarīgi saprast, ka tās pārsniegšana pati par sevi nav pārkāpums. Tas ir netipisks rezultāts, kas uzsāk papildu izmeklēšanu.

Mūsdienās rezultātu vērtē nevis pret vispārēju robežu, bet pret paša sportista iepriekšējiem mērījumiem, ko uzkrāj bioloģiskās pases steroīdu modulī. Cilvēkam ar dabiski zemu attiecību pat divkāršs pieaugums var būt aizdomīgs, kaut arī absolūtais skaitlis paliek zem vispārējās robežas.

1. Paraugu sadala A un B daļā un nosūta akreditētai laboratorijai.
2. Ar gāzu hromatogrāfiju un masspektrometriju nosaka testosterona un epitestosterona glikuronīdu daudzumu.
3. Aprēķina T/E attiecību un salīdzina to ar sportista iepriekšējo profilu.
4. Netipiska rezultāta gadījumā veic oglekļa izotopu attiecības analīzi, kas atšķir organisma paša ražoto steroīdu no rūpnieciski sintezēta.
5. Ja izotopu analīze neatbild viennozīmīgi, sportistu novēro ar atkārtotiem, mērķtiecīgi plānotiem paraugiem.

Tā kā T/E attiecība ir daļskaitlis, to var izkropļot no abiem galiem. Ja vienlaikus ar testosteronu ievada arī epitestosteronu, aug gan skaitītājs, gan saucējs, un attiecība paliek normāla. Tieši tāpēc epitestosterons pasaules dopinga kontroles noteikumos ir iekļauts kā maskējošs līdzeklis, nevis kā anabolisks steroīds.

Šī iemesla dēļ laboratorijas nevērtē tikai attiecību. Tās skatās arī uz abu vielu absolūto koncentrāciju: neparasti augsts epitestosterona līmenis pats par sevi ir tikpat aizdomīgs kā augsta attiecība.

Epitestosteronam nav apstiprinātu ārstniecisku indikāciju, tāpēc tā atrašana sportista paraugā lielā koncentrācijā nav izskaidrojama ar parastu ārstēšanu.

Vairāki apstākļi var pacelt vai nolaist T/E attiecību cilvēkam, kurš nav lietojis neko aizliegtu. Daļa no tiem ir iedzimti, daļa nejauši, daļa saistīti ar parauga apstrādi. Tieši tāpēc viens netipisks rezultāts nekad nav pietiekams secinājumam.

• Iedzimtas atšķirības fermentā, kas testosteronu saista ar glikuronskābi: daļai cilvēku tā gēns iztrūkst, un tad testosterona izdalīšanās urīnā ir ļoti zema, bet attiecība mākslīgi maza.
• Alkohola lietošana pirms parauga nodošanas var paaugstināt attiecību.
• Baktēriju piesārņojums paraugā var pārveidot steroīdus un sagrozīt rezultātu.
• Dažas zāles, tostarp atsevišķi pretsēnīšu līdzekļi, iejaucas steroīdu vielmaiņā.
• Ļoti atšķaidīts urīns pēc liela šķidruma daudzuma apgrūtina precīzu mērījumu.

Standarta metode ir gāzu hromatogrāfija apvienojumā ar masspektrometriju. Urīna paraugu vispirms apstrādā ar fermentu, kas atbrīvo steroīdus no glikuronskābes saites, tad steroīdus pārvērš gaistošos atvasinājumos un izlaiž caur kolonnu, kur tie atdalās pēc kustības ātruma.

Izšķirošais solis netipiska rezultāta gadījumā ir oglekļa izotopu attiecības masspektrometrija. Rūpnieciski steroīdus sintezē no augu izejvielām, un augos oglekļa smagā izotopa daļa atšķiras no cilvēka audos esošās. Metode neatpazīst molekulu, tā atpazīst tās izcelsmi.

Klīniskajā, nevis sporta medicīnā epitestosteronu nosaka reti. Ja endokrinologs izmeklē androgēnu pārprodukciju, viņš mēra testosteronu, dihidrotestosteronu, dehidroepiandrosterona sulfātu un citus rādītājus asinīs, nevis epitestosteronu urīnā.

Visbiežāk epitestosteronu sajauc ar epiandrosteronu. Tie ir dažādi savienojumi: epiandrosterons ir androgēnu vielmaiņas gala produkts, kamēr epitestosterons ir testosterona telpiskais dvīnis. Nosaukumu līdzība ir nejauša.

Otra sajaukšana notiek ar testosterona esteriem, piemēram, enantātu vai cipionātu. Tie ir zāļu formas, kurās testosterons ir piesaistīts taukskābei, lai iedarbība būtu ilgstošāka. Organismā esteris tiek atšķelts un paliek parastais testosterons, savukārt epitestosterons nekad nepārvēršas par testosteronu.

Trešā neskaidrība ir pieņēmums, ka zems epitestosterona līmenis nozīmē slimību. Bez konkrēta konteksta tas neko neliecina, jo klīniskās atsauces vērtības šai vielai nav noteiktas tāpat kā galvenajiem hormoniem.

Epitestosterons ir rets piemērs molekulai, kas medicīnā nozīmīga tieši ar to, ka tā gandrīz neko nedara. Tās vērtība balstās uz bioloģisku klusumu: tā tiek ražota līdztekus testosteronam, tā nereaģē uz ārēju testosterona ievadi, un tāpēc kalpo kā stabils mērogs.

Otrs mazāk zināms aspekts ir tas, ka šis mērogs nav vienāds visām tautām. Gēnu varianti, kas nosaka testosterona saistīšanu ar glikuronskābi, dažādās pasaules populācijās sastopami atšķirīgi bieži, un tas nozīmē, ka viena universāla robežvērtība nekad nebūs vienlīdz taisnīga pret visiem. Tieši šī iemesla dēļ dopinga kontrole pārgāja uz individuālu, laikā uzkrātu profilu.

Trešais: ir pētīta epitestosterona iespējamā loma prostatas audos un ādas taukdziedzeros, kur tas varētu vājināt spēcīgāku androgēnu darbību. Šis virziens paliek pētniecības stadijā, un no tā nav izriet nekādas ārstēšanas ieteikumu. Ja cilvēku uztrauc androgēnu līmeņa simptomi, piemēram, matu izkrišana, akne vai dzimumfunkcijas izmaiņas, izmeklēšanu vada endokrinologs, nevis pašam veikti urīna testi.