Urīnpūslis: uzbūve, darbība un slimības

Tukšs urīnpūslis pieaugušam cilvēkam pilnībā atrodas mazajā iegurnī aiz kaunuma kaulu savienojuma (symphysis pubica). Starp to un kaulu paliek taukaudiem pildīta sprauga, kuru sauc par retropubisko telpu. Piepildoties pūslis izstiepjas uz augšu un pāri kaula malai iznāk vēdera dobumā, tāpēc ļoti pilnu pūsli var sataustīt caur vēdera priekšējo sienu un tas ir viegli saskatāms ultrasonogrāfijā.

Vīrietim urīnpūšļa apakšējā daļa, ko sauc par kaklu, balstās uz prostatas, bet aizmugurē pūsli no taisnās zarnas atdala sēklas pūslīši un plāna saistaudu plāksne. Tieši šī kaimiņattiecība izskaidro, kāpēc palielināta prostata traucē urinēšanu: urīns no pūšļa iziet caur kanālu, kas iet cauri prostatai.

Sievietei urīnpūslis priekšā piekļaujas maksts priekšējai sienai, bet no augšas to daļēji pārklāj dzemde. Tāpēc augoša dzemde grūtniecības laikā pūsli saspiež un samazina tā faktisko ietilpību, bet iegurņa pamatnes vājums pēc dzemdībām var novest pie tā, ka pūšļa kakls vairs netiek atbalstīts.

Vēderplēve pārklāj tikai pūšļa augšējo virsmu. Tas ir ķirurģiski svarīgi: pūšļa plīsums augšpusē urīnu ielaiž vēdera dobumā, bet plīsums zemāk to izlaiž iegurņa audos, un abu situāciju ārstēšana atšķiras.

Urīnpūšļa siena sastāv no četriem slāņiem. Iekšpusē ir gļotāda ar īpašu daudzrindu epitēliju, ko sauc par urotēliju. Zem tās ir irdeni saistaudi jeb pašplāksne ar asinsvadiem un nervu galiem. Tālāk seko biezais gludās muskulatūras slānis, un ārpusē, atkarībā no vietas, ir vai nu vēderplēve, vai saistaudu apvalks.

Muskuļu slāni kopumā sauc par detruzoru (m. detrusor vesicae). Tā šķiedras neiet vienā virzienā, bet gan savijas trīs savstarpēji krustojošos slāņos, un tieši šāds izkārtojums ļauj pūslim sarauties vienmērīgi no visām pusēm, nevis vienā virzienā.

Pūšļa pamatnē starp abām urīnvadu ieejām un urīnizvadkanāla sākumu atrodas trīsstūrveida laukums, ko sauc par urīnpūšļa trīsstūri (trigonum vesicae). Tā gļotāda ir gluda un nekad neveido krokas, atšķirībā no pārējās pūšļa iekšpuses, kur tukšā stāvoklī gļotāda ir savilkta izteiktās krokās. Trīsstūris ir arī visjutīgākā pūšļa iekšējā daļa, un tieši tā kairinājums rada to nepatīkamo, dedzinošo sajūtu, kas pavada cistītu.

Urīnvadi (ureteres) pūslim pieiet no aizmugures un iet cauri sienai nevis taisni, bet slīpi, apmēram pāris centimetru garumā ejot starp muskuļu slāņiem. Šis slīpais gaitas posms darbojas kā vienvirziena vārstulis: kad pūslis piepildās un spiediens tajā pieaug, siena pati saspiež urīnvada posmu un ceļu atpakaļ aizver.

Atsevišķa muskuļa vai vārstuļa šeit nav, un tieši tāpēc šis mehānisms ir ievainojams. Ja urīnvada slīpais posms ir pārāk īss, kas gadās bērniem ar iedzimtu anomāliju, urīns tukšošanās laikā tiek dzīts atpakaļ uz nieri. Šo stāvokli sauc par pūšļa un urīnvada refluksu, un tas ir viens no biežākajiem atkārtotu nieru infekciju cēloņiem bērnībā.

Urīns urīnvados nevirzās pats no sevis un ne tikai smaguma spēka dēļ. Urīnvada siena ritmiski saraujas viļņveidā, tāpēc urīns pūslī ieplūst ar nelielām porcijām, un to var pat redzēt ultrasonogrāfijā kā periodiskas strūkliņas pūšļa pamatnē.

Pūšļa darbību vada trīs nervu sistēmas daļas, un katrai ir sava loma. Parasimpātiskās šķiedras nāk no muguras smadzeņu krustu daļas segmentiem un liek detruzoram saraut. Simpātiskās šķiedras nāk no krūšu un jostas daļas robežas, atslābina detruzoru un saspiež iekšējo sfinkteri. Somatiskais kaunuma nervs (n. pudendus) vada ārējo sfinkteri, kas ir šķērssvītrots muskulis un pakļaujas gribai.

Piepildīšanās laikā gļotādas un sienas receptori nemitīgi nosūta informāciju uz muguras smadzenēm un tālāk uz smadzeņu stumbra tiltu, kur atrodas urinēšanas centrs. Tas savukārt ir pakļauts garozas kontrolei, un tieši garoza pieņem lēmumu, vai šobrīd ir piemērota vieta un laiks. Mazam bērnam šī garozas kontrole vēl nav nobriedusi, tāpēc reflekss notiek automātiski.

Kad lēmums pieņemts, notikumi risinās stingrā secībā, un tieši šīs secības traucējums, ko sauc par detruzora un sfinktera disinerģiju, ir raksturīgs muguras smadzeņu bojājumiem.

1. Pūslim piepildoties, siena pielāgojas, un spiediens tajā ilgu laiku paliek gandrīz nemainīgs.
2. Sasniedzot noteiktu tilpumu, stiepes receptori rada pirmo vēlmes sajūtu, ko garoza vēl var apspiest.
3. Pēc lēmuma urinēt atslābst iegurņa pamatne un ārējais sfinkteris.
4. Tilta urinēšanas centrs aktivē parasimpātiskās šķiedras, un detruzors saraujas kā vienots muskulis.
5. Pūšļa kakls atveras, urīns izplūst, un pēc tukšošanās pūslī normāli nepaliek nozīmīgs atlikums.

Urīnpūslis veidojas no augļa kloākas priekšējās daļas jeb uroģenitālā sinusa. Tā augšējais gals sākotnēji ir savienots ar nabu caur urahusu; pēc dzimšanas šis kanāls parasti pārvēršas saistaudu saitē, ko sauc par vidējo nabas saiti. Ja urahuss neaizveras pilnībā, jaundzimušajam pa nabu var sūkties šķidrums vai vēlāk veidoties cista, un tas ir bērnu ķirurga kompetencē.

Maziem bērniem urīnpūslis atrodas augstāk un faktiski ir vēdera dobuma orgāns; tikai pakāpeniski, augot iegurnim, tas nolaižas savā galīgajā vietā. Dienas sausums parasti iestājas agrāk nekā nakts sausums, un nakts slapināšana pirmsskolas vecumā vēl nav uzskatāma par slimību.

Ar gadiem pūšļa siena kļūst mazāk padevīga, tajā pieaug saistaudu īpatsvars, un ietilpība samazinās. Vienlaikus bieži parādās detruzora pārmērīga aktivitāte, tas ir, nekontrolētas kontrakcijas piepildīšanās laikā. Vīriešiem pievienojas prostatas palielināšanās radītā izejas sašaurināšanās, sievietēm pēc menopauzes gļotādas atrofija un iegurņa pamatnes vājums. Nakts urinēšana vairāk nekā vienu reizi gados vecākiem cilvēkiem ir bieža, bet tas nenozīmē, ka tā būtu jāpieņem kā neizbēgama.

Urīnpūšļa iekaisums jeb cistīts ir biežākā sūdzība, īpaši sievietēm, jo sievietes urīnizvadkanāls ir īss. Raksturīgas ir dedzinošas sāpes urinējot, bieža un steidzama vēlme un neliela urīna porcija katrā reizē. Ja pievienojas drudzis un sāpes sānos, iespējams, infekcija ir pacēlusies uz nieri, un tas vairs nav ārstējams mājas apstākļos.

Urīna nesaturēšana sadalās vairākos veidos ar pilnīgi atšķirīgu mehānismu un ārstēšanu. Pārmērīgi aktīva pūšļa gadījumā detruzors saraujas pats no sevis; slodzes nesaturēšanas gadījumā pats pūslis ir kārtībā, bet noslēgšanas mehānisms nespēj pretoties vēdera spiediena pieaugumam.

Atsevišķi jāmin urīnpūšļa vēzis. Tā tipiskākā pirmā pazīme ir asinis urīnā bez jebkādām sāpēm, un galvenais zināmais riska faktors ir smēķēšana. Nesāpīga hematūrija nekad nav jāgaida, kamēr pāriet pati.

Ar urīnpūsli nodarbojas urologs; sievietēm ar nesaturēšanu bieži palīdz uroginekologs un iegurņa pamatnes fizioterapeits, bērniem bērnu urologs vai bērnu nefrologs. Pirmais solis parasti ir ģimenes ārsts, kas veic urīna analīzi un izlemj par nosūtījumu.

Sākums gandrīz vienmēr ir urīna analīze un nepieciešamības gadījumā urīna uzsējums, lai noteiktu, vai ir infekcija un kurš mikroorganisms to izraisījis. Paralēli bieži lūdz aizpildīt urinēšanas dienasgrāmatu, kurā vairākas diennaktis pieraksta izdzertā un izdalītā šķidruma daudzumu un laikus; šis vienkāršais dokuments nereti sniedz vairāk informācijas nekā dārgi izmeklējumi.

Ultrasonogrāfija parāda pūšļa sienas biezumu, akmeņus, veidojumus un, kas ir īpaši svarīgi, atlikušā urīna daudzumu pēc urinēšanas. Urīna plūsmas ātruma mērīšana jeb urofloumetrija ir neinvazīva un parāda, vai izeja ir brīva. Sarežģītākos gadījumos veic urodinamisko izmeklēšanu, kurā vienlaikus mēra spiedienu pūslī un vēdera dobumā piepildīšanās un tukšošanās laikā.

Cistoskopija ir tiešā pūšļa apskate ar optisku instrumentu caur urīnizvadkanālu. To veic, ja ir hematūrija, aizdomas par audzēju vai neskaidrs hronisks kairinājums. Papildus var izmantot datortomogrāfiju ar kontrastvielu, kas parāda visu urīnceļu sistēmu.

• Urīna analīze un uzsējums: infekcijas apstiprināšanai un ārstēšanas izvēlei.
• Urinēšanas dienasgrāmata: reižu skaits, porciju lielums, naktis.
• Ultrasonogrāfija ar atlikuma mērījumu: sienas stāvoklis un tukšošanās pilnība.
• Urofloumetrija un urodinamika: plūsmas ātrums un spiedienu attiecības.
• Cistoskopija: gļotādas un veidojumu tiešā apskate.

Bieža urinēšana pati par sevi neko nepasaka par pūsli. Tā rodas arī tad, ja nieres izdala pārāk daudz urīna, piemēram, nekontrolēta cukura diabēta gadījumā vai lietojot diurētiskos līdzekļus. Šajos gadījumos katra porcija ir liela, nevis maza, un tas ir svarīgākais atšķirības rādītājs.

Dedzināšana urinējot var nākt no urīnizvadkanāla, nevis no pūšļa, un tad cēlonis var būt seksuāli transmisīva infekcija. Sievietēm līdzīgas sajūtas rada arī maksts gļotādas atrofija vai iekaisums.

Atsevišķa un bieži neatpazīta problēma ir urīnpūšļa sāpju sindroms jeb intersticiālais cistīts. Simptomi atgādina infekciju, bet urīna uzsējums atkārtoti ir negatīvs un antibiotikas nepalīdz. Ja cistīta ārstēšana vairākkārt nav devusi rezultātu, šī diagnoze ir jāapsver, un tās noteikšana ir urologa uzdevums.

Urīnpūšļa gļotādas virsmas šūnas ir starp lielākajām epitēlija šūnām cilvēka organismā, un tām ir īpašs krājums: šūnas iekšienē noliktas membrānas kabatiņas. Pūslim piepildoties, šīs kabatiņas iekļaujas virsmas membrānā, un šūna it kā izritinās, nevis izstiepjas. Tukšojoties process notiek pretējā virzienā. Tieši tāpēc pūslis var palielināt tilpumu vairākas reizes, nesabojājot savu barjeru.

Otra mazāk zināma lieta ir tā, ka piepildīšanās laikā spiediens pūslī gandrīz nepieaug. Sienas materiāls un muskuļa tonusa pielāgošanās ļauj tilpumam augt teju bez spiediena kāpuma, un tikai tuvu maksimumam līkne strauji ceļas. Kad siena šo spēju zaudē, piemēram, pēc ilgstoša iekaisuma vai staru terapijas, cilvēks jūt vēlmi urinēt jau pie ļoti neliela tilpuma, lai gan pats pūslis nav nedz iekaisis, nedz infekcijas skarts.