Autonomā nervu sistēma: uzbūve un loma

Atšķirībā no gribas kustību ceļa, kurā signāls no centrālās nervu sistēmas līdz muskulim iet pa vienu nervu šūnu, autonomajā sistēmā ceļš vienmēr sastāv no divām šūnām, un tās savienojas ganglijā. Pirmā šūna atrodas centrālajā nervu sistēmā, otrā ārpus tās.

Simpātiskajā daļā pirmās šūnas atrodas muguras smadzeņu krūšu un augšējos jostas segmentos. To izaugumi ir īsi un nonāk simpātiskajā stumbrā (truncus sympathicus) vai priekšskriemeļu ganglijos, kur pārslēdzas uz otro šūnu, kuras izaugums ir garš. Virsnieru serde funkcionāli ir pārveidots ganglijs, kas savu signālu izdala nevis nervā, bet tieši asinīs.

Parasimpātiskajā daļā ir otrādi. Pirmās šūnas atrodas smadzeņu stumbrā un krustu segmentos, to izaugumi ir gari un iet līdz pašam orgānam, kur ganglijs atrodas orgāna sienā vai tā tuvumā. Tāpēc parasimpātiskā ietekme ir daudz lokālāka un precīzāka.

Klejotājnervs (nervus vagus) nes lielāko daļu parasimpātisko šķiedru uz krūšu un vēdera orgāniem, sasniedzot zarnas līdz apmēram resnās zarnas kreisā līkuma līmenim. Tālāko resnās zarnas daļu, urīnpūsli un dzimumorgānus apkalpo iegurņa nervi no krustu segmentiem.

• Divas šūnas ceļā: pirmā centrālajā nervu sistēmā, otrā ganglijā.
• Simpātiskā daļa: krūšu un augšējie jostas segmenti, īss pirmais izaugums.
• Parasimpātiskā daļa: galvas nervi un krustu segmenti, garš pirmais izaugums.
• Zarnu nervu sistēma: nervu tīkli zarnu sienā, spēj darboties patstāvīgi.
• Virsnieru serde: pārveidots simpātiskais ganglijs, izdala hormonus asinīs.

Pirmā šūna abās daļās izdala acetilholīnu, kas ganglijā darbojas uz nikotīna tipa receptoriem. Tas nozīmē, ka pārslēgšanās vieta abās daļās ir ķīmiski vienāda, un atšķirība rodas tikai nākamajā posmā.

Otrā šūna parasimpātiskajā daļā arī izdala acetilholīnu, bet uz orgāna tas darbojas caur muskarīna tipa receptoriem. Simpātiskajā daļā otrā šūna galvenokārt izdala noradrenalīnu, kas darbojas uz alfa un beta tipa receptoriem. Izņēmums ir sviedru dziedzeri, kuriem simpātiskā šķiedra izdala acetilholīnu, un tieši tāpēc svīšanu ietekmē medikamenti, kas citādi tiek uzskatīti par parasimpātisko sistēmu skarošiem.

Receptoru veidi izskaidro zāļu darbību. Beta bloķētāji palēnina sirdsdarbību, jo bloķē vienu receptoru apakštipu sirdī. Zāles, kas paplašina bronhus astmā, darbojas uz citu apakštipu plaušās. Tieši receptoru apakštipu atšķirības ļauj ietekmēt vienu orgānu, salīdzinoši maz skarot citus.

Vienkāršotā veidā simpātisko sistēmu apraksta kā cīņas vai bēgšanas sistēmu, bet parasimpātisko kā atpūtas un gremošanas sistēmu. Šis apraksts ir noderīgs, bet nepilnīgs, jo abas sistēmas darbojas nepārtraukti, un lielākā daļa regulācijas notiek, nedaudz mainot to attiecību, nevis kādu no tām ieslēdzot.

Tabula rāda tipiskās ietekmes galvenajos orgānos. Svarīgi ievērot, ka daudzos orgānos tikai viena sistēma ir pārstāvēta: ādas asinsvados un lielākajā daļā sviedru dziedzeru darbojas tikai simpātiskā, un to regulē, mainot tās aktivitātes līmeni.

Galvenais autonomās sistēmas vadības centrs ir hipotalāms, kas saņem informāciju par ķermeņa temperatūru, osmotisko spiedienu, glikozes līmeni un emocionālo stāvokli un attiecīgi pielāgo izeju. Tieši tāpēc drudzis, slāpes, izsalkums un stresa reakcijas ir savstarpēji saistītas.

Smadzeņu stumbrā atrodas konkrētie izpildes centri: sirdsdarbības un asinsvadu centri, elpošanas centri un vemšanas centrs. Tur nonāk informācija no spiediena un ķīmiskajiem receptoriem un no iekšējiem orgāniem pa klejotājnervu.

Svarīgākais ātrās regulācijas mehānisms ir baroreflekss. Kad asinsspiediens pieceļoties nokrīt, receptori to uzreiz pamana, un sekundes daļās pieaug simpātiskā aktivitāte, sirds paātrinās un asinsvadi sašaurinās. Ja šis reflekss nedarbojas, cilvēks pieceļoties jūt reiboni vai zaudē samaņu.

1. Piecelšanās brīdī ievērojams asins daudzums zemes pievilkšanās spēka ietekmē pārvietojas uz kājām un vēdera dobuma vēnām.
2. Asinsspiediens sirds līmenī uz mirkli pazeminās.
3. Spiediena receptori aortā un miega artērijās samazina impulsu plūsmu uz smadzeņu stumbru.
4. Palielinās simpātiskā aktivitāte un samazinās klejotājnerva bremzējošā ietekme.
5. Sirds paātrinās, asinsvadi sašaurinās, un spiediens atjaunojas dažu sekunžu laikā.

Biežākā sūdzība ir ortostatiska hipotensija, tas ir, asinsspiediena kritums pieceļoties, kas izpaužas ar reiboni, acu aptumšošanos vai ģīboni. Iemesli var būt dažādi: šķidruma trūkums, zāles, ilgstoša gulēšana vai nervu bojājums.

Cukura diabēts ir viens no biežākajiem autonomās neiropātijas cēloņiem. Tā var izpausties ar sirdsdarbības ātruma mainības zudumu, kuņģa lēnu iztukšošanos, caureju vai aizcietējumiem, urinēšanas traucējumiem un erekcijas traucējumiem. Īpaši bīstami ir tas, ka šādiem pacientiem miokarda infarkts var noritēt bez tipiskajām sāpēm.

Ir arī atsevišķas neiroloģiskas slimības, kurās autonomā mazspēja ir viena no galvenajām izpausmēm, kā arī stāvokļi ar pārmērīgu sirdsdarbības paātrināšanos pieceļoties, kas biežāk skar jaunus cilvēkus. Reta, bet raksturīga atrade ir Hornera sindroms, kurā vienā pusē nokarājas plakstiņš, sašaurinās zīlīte un samazinās svīšana, un tas norāda uz simpātiskā ceļa bojājumu kaklā vai krūškurvī.

Pie ārsta jādodas, ja atkārtojas ģībonis, ja reibonis pieceļoties traucē ikdienu, ja parādās neizskaidrojamas gremošanas vai urinēšanas izmaiņas kopā ar citiem neiroloģiskiem simptomiem vai ja svīšana pēkšņi izzudusi vienā ķermeņa daļā. Ģībonis slodzes laikā vai ģībonis kopā ar sirdsklauvēm prasa steidzamu izmeklēšanu.

• Ortostatiska hipotensija: reibonis un aptumsums pieceļoties.
• Autonomā neiropātija cukura diabēta gadījumā.
• Vazovagāls ģībonis: biežākais ģīboņa veids, parasti nebīstams, bet jāizslēdz citi cēloņi.
• Hornera sindroms: plakstiņa nokare, šaura zīlīte, samazināta svīšana vienā pusē.
• Zarnu nervu sistēmas iedzimts defekts, kas izpaužas jau zīdaiņa vecumā ar zarnu nosprostojumu.

Sākumpunkts ir vienkāršs un pieejams: asinsspiediena un pulsa mērīšana guļus un pēc piecelšanās. Ja pieceļoties spiediens būtiski krīt, tas jau daudz pasaka. Šo pārbaudi var veikt jebkurā ģimenes ārsta kabinetā.

Specializētās laboratorijās izmanto slīpā galda testu, kurā pacientu pakāpeniski pieceļ vertikāli un reģistrē spiedienu un pulsu, dziļas elpošanas testu, kas vērtē klejotājnerva darbību, un Valsalvas mēģinājumu. Sirdsdarbības mainības analīze ļauj netieši novērtēt abu daļu līdzsvaru.

Papildus izmanto sviedru dziedzeru darbības testus, gremošanas trakta iztukšošanās izmeklējumus un urodinamiskos izmeklējumus atkarībā no simptomiem. Šo izmeklējumu interpretācija ir neirologa vai attiecīgās jomas speciālista uzdevums, jo rezultātus ļoti ietekmē zāles, kofeīns, miega trūkums un pati izmeklēšanas situācija.

1. Asinsspiediena un pulsa mērīšana guļus, pēc tam stāvot noteiktos laika brīžos.
2. Zāļu saraksta pārskatīšana, jo daudzas zāles ietekmē autonomo regulāciju.
3. Slīpā galda tests atkārtotu ģīboņu gadījumā.
4. Dziļas elpošanas un Valsalvas testi klejotājnerva funkcijas vērtēšanai.
5. Mērķtiecīgi orgānu izmeklējumi atbilstoši sūdzībām.

Biežākā sajaukšana ir starp autonomās sistēmas traucējumiem un trauksmi. Simptomi pārklājas: sirdsklauves, svīšana, drebuļi, gremošanas traucējumi. Atšķirība parasti slēpjas kontekstā un pavadošajās pazīmēs, un reizēm abi ir vienlaikus. Tieši tāpēc nav pareizi šos simptomus uzreiz pieskaitīt nerviem, nepārbaudot pulsa un spiediena reakciju.

Otra sajaukšana ir starp ģīboni un epilepsijas lēkmi. Ģībonī samaņas zudums ir īss, atgriešanās ātra, un pirms tam bieži ir aptumšošanās acīs un slikta dūša. Krampjveida raustīšanās var būt arī ģībonī, tāpēc to vien nepietiek diagnozes noteikšanai.

Trešā sajaukšana skar pašu terminoloģiju. Jēdziens veģetatīvā distonija Latvijā joprojām bieži tiek lietots, bet mūsdienu starptautiskajā klasifikācijā tā nav atsevišķa diagnoze. Aiz šī apzīmējuma var slēpties gan trauksme, gan anēmija, gan vairogdziedzera slimība, gan reāls autonomās regulācijas traucējums, tāpēc cēlonis jāmeklē konkrēti.

Priekšstats, ka abas daļas vienmēr darbojas pretēji, vairākās vietās neizturas. Siekalu dziedzeros abas sistēmas palielina sekrēciju, tikai izdalītā šķidruma sastāvs atšķiras. Vīriešu dzimumfunkcijā parasimpātiskā sistēma nodrošina erekciju, bet simpātiskā ejakulāciju, tātad tās veic secīgus, nevis pretējus uzdevumus.

Vēl viens svarīgs punkts ir pamattonuss. Sirds ritmu miera stāvoklī galvenokārt nosaka nevis simpātiskās sistēmas darbība, bet gan nepārtraukta klejotājnerva bremzējošā ietekme. Tieši tāpēc treniņš, kas uzlabo šo bremzējošo tonusu, pazemina miera pulsu, un tieši tāpēc pēkšņa klejotājnerva pārmērīga kairināšana var izraisīt ģīboni.

Trešais novērojums attiecas uz zarnu nervu sistēmu. Tajā ir pārsteidzoši liels nervu šūnu skaits, un tā spēj patstāvīgi organizēt zarnu kustību viļņus pat tad, ja saikne ar smadzenēm ir pārtraukta. Tas nozīmē, ka zarnu darbību nevar izskaidrot tikai ar signāliem no augšas, un tieši šī sistēma ir pamatā daudzu funkcionālu gremošanas traucējumu skaidrojumam.