Kādas ir autonomās nervu sistēmas daļas?

Simpātiskās daļas (pars sympathica) šūnas atrodas muguras smadzeņu sānu ragos no pirmā krūšu līdz otrajam vai trešajam jostas segmentam, tāpēc to sauc par torakolumbālo daļu. Šķiedras iziet kopā ar priekšējām saknītēm un nonāk simpātiskajā stumbrā (truncus sympathicus), ķēdē no gangliju pāriem, kas stiepjas gar mugurkaulu no kakla līdz krustiem.

Daļa šķiedru pārslēdzas šajā ķēdē, daļa iet tai cauri un pārslēdzas priekšmugurkaula ganglijos vēdera dobumā, tostarp celiakālajā ganglijā. No turienes nervi seko asinsvadiem uz orgāniem.

Īpašs veidojums ir virsnieru serde. Tā būtībā ir pārveidots simpātiskais ganglijs, kura šūnas, saņemot signālu, izdala adrenalīnu nevis sinapsē, bet tieši asinīs. Tāpēc spēcīga simpātiska aktivācija darbojas divējādi: ātri caur nerviem un lēnāk, bet plašāk caur asinsriti.

Parasimpātiskā daļa (pars parasympathica) iziet no divām vietām, tāpēc to sauc par kraniosakrālo. Galvas daļā tā iet kopā ar četriem galvaskausa nerviem, bet krustu daļā ar iegurņa iekšējiem nerviem no otrā līdz ceturtajam krustu segmentam.

Lielāko darbu veic klejotājnervs (nervus vagus), kas viens pats nodrošina parasimpātisko inervāciju sirdij, plaušām un lielākajai daļai gremošanas trakta aptuveni līdz resnās zarnas vidusdaļai. Pārējo resnās zarnas daļu, urīnpūsli un dzimumorgānus inervē krustu daļa.

• Acs kustību nervs: zīlītes sašaurināšana un akomodācija tuvumā.
• Sejas nervs: asaru dziedzeris un divi no lielajiem siekalu dziedzeriem.
• Mēles rīkles nervs: pieauss siekalu dziedzeris.
• Klejotājnervs: sirds, plaušas un gremošanas trakts lielākajā daļā.
• Iegurņa iekšējie nervi: resnās zarnas apakšdaļa, urīnpūslis, dzimumorgāni.

Zarnu nervu sistēma (pars enterica) ir izvietota divos pinumos zarnas sienā. Starpmuskuļu pinums atrodas starp gareniskās un apļveida muskulatūras kārtām un galvenokārt vada kustības. Zemgļotādas pinums atrodas tuvāk gļotādai un vada sekrēciju un vietējo asinsriti.

Šis tīkls satur savus jutīgos neironus, starpneironus un izpildneironus, tāpēc tas spēj noteikt zarnas satura sastāvu un izstiepumu un uz to atbildēt patstāvīgi. Peristaltikas vilnis, kurā zarna virs satura saraujas, bet zem tā atslābst, tiek organizēts tieši šeit.

Simpātiskā un parasimpātiskā sistēma šo tīklu nevis aizstāj, bet pieregulē: parasimpātiskā darbību pastiprina, simpātiskā to bremzē. Tāpēc stresā gremošana palēninās, kaut pati zarnu sistēma turpina darboties.

Vienkāršotais apraksts „cīnies vai bēdz“ pret „atpūties un gremo“ ir noderīgs, bet nepilnīgs, jo abas sistēmas darbojas vienlaikus un nemitīgi, tikai ar mainīgu pārsvaru.

Visi pirmsganglija neironi abās daļās izdala acetilholīnu, kas ganglijā iedarbojas uz nikotīna tipa receptoriem. Atšķirības sākas pēc ganglija. Parasimpātiskie pēcganglija neironi izdala acetilholīnu, kas orgānā iedarbojas uz muskarīna tipa receptoriem. Simpātiskie pēcganglija neironi izdala noradrenalīnu, kas iedarbojas uz alfa un bēta tipa receptoriem.

No šī izņēmumu ir maz, bet tie ir klīniski svarīgi. Sviedru dziedzerus inervē simpātiskā sistēma, tomēr tās pēcganglija šķiedras tur izdala acetilholīnu. Tieši tāpēc zāles, kas bloķē muskarīna receptorus, samazina svīšanu, kaut svīšanu vada simpātiskā sistēma.

Šī shēma izskaidro arī, kāpēc tik daudzām zālēm ir tā dēvētās autonomās blakusparādības. Bēta blokatori, ko lieto sirds slimībās, darbojas uz simpātiskajiem receptoriem. Daļa alerģijas, urīnpūšļa un psihiatrijas zāļu bloķē muskarīna receptorus, un no tā izriet sausa mute, aizcietējums, redzes miglošanās un urīna aizture. Šīs blakusparādības nav nejaušas, tās ir tieši paredzamas no receptoru izvietojuma.

Autonomās sistēmas perifērā daļa attīstās no nervu cekula, šūnu grupas, kas embrijā atdalās nervu caurules veidošanās laikā un migrē pa visu ķermeni. No tās rodas simpātiskie un parasimpātiskie gangliji, virsnieru serde un zarnu nervu sistēmas šūnas.

Zarnu nervu šūnas migrē no rīkles apvidus lejup pa visu topošo zarnu garumu, un šis ceļš ir garākais no visiem. Ja migrācija apstājas pirms laika, zarnas apakšējā daļā nervu šūnas iztrūkst, un šī daļa nespēj atslābināties. Tā ir Hiršprunga slimība, kas jaundzimušajam izpaužas ar mekonija aizkavēšanos un vēdera uzpūšanos un ko ārstē bērnu ķirurgs.

Ar gadiem autonomās regulācijas elastība pakāpeniski mazinās. Tieši tāpēc gados vecākiem cilvēkiem biežāk rodas reibonis, strauji pieceļoties: asinsvadu tonusa un pulsa pieregulēšana notiek lēnāk nekā jaunībā. Vairākas zāles šo tendenci pastiprina.

Autonomie traucējumi izpaužas neierasti plaši, jo skartās funkcijas ir izkaisītas pa visu ķermeni. Tipiski tie apvieno šķietami nesaistītas sūdzības: reiboni pieceļoties, svīšanas izmaiņas, gremošanas un urinācijas traucējumus.

Diagnostiku parasti vada neirologs, bet iesaistās arī kardiologs, endokrinologs, gastroenterologs un urologs atkarībā no tā, kura funkcija skarta. Pie ārsta jādodas nekavējoties, ja ir bijis ģībonis bez brīdinājuma, ģībonis slodzes laikā vai ja parādās pēkšņa vienpusēja plakstiņa noslīdēšana.

• Ortostatiskā hipotensija: strauja asinsspiediena krišanās, pieceļoties kājās, ar reiboni vai ģīboni.
• Vazovagāls ģībonis: pārmērīga parasimpātiska atbilde, biežākais ģīboņa cēlonis jauniem cilvēkiem.
• Hornera sindroms: simpātiskā ceļa pārtraukums vienā pusē, ar plakstiņa noslīdēšanu, sašaurinātu zīlīti un samazinātu svīšanu.
• Diabētiskā autonomā neiropātija: sirdsdarbības, gremošanas un urinācijas regulācijas traucējumi ilgstoša diabēta gadījumā.
• Hiršprunga slimība: iedzimts zarnu nervu šūnu iztrūkums resnās zarnas apakšdaļā.
• Primāra hiperhidroze: pārmērīga svīšana bez pamatslimības, biežāk plaukstās, pēdās un padusēs.

Autonomo funkciju nevar novērtēt ar vienu analīzi, tāpēc izmeklēšana balstās uz to, kā organisms atbild uz kontrolētu kairinājumu. Testu izvēli nosaka galvenā sūdzība.

1. Asinsspiediena un pulsa mērīšana guļus un pēc piecelšanās, kas ir vienkāršākā un informatīvākā pārbaude.
2. Slīpā galda jeb tilta tests, ja ģīboņi atkārtojas un cēlonis nav skaidrs.
3. Sirdsdarbības ritma mainīguma vērtēšana dziļas elpošanas laikā.
4. Valsalvas manevrs ar asinsspiediena reģistrāciju, lai novērtētu regulācijas cilpas.
5. Svīšanas testi, ja ir aizdomas par svīšanas traucējumiem vienā ķermeņa daļā.
6. Zīlītes farmakoloģiskie testi Hornera sindroma apstiprināšanai un bojājuma līmeņa noteikšanai.
7. Pamatslimības meklēšana: glikozes rādītāji, vairogdziedzera funkcija, lietoto zāļu pārskats.

Pirmais jauciens ir starp autonomo un somatisko nervu sistēmu. Ja traucēta ir kustība vai jutība ādā, runa ir par somatisko sistēmu. Ja traucēta ir orgānu, dziedzeru vai asinsvadu darbība, runa ir par autonomo. Daudzi nervi satur abu veidu šķiedras, tāpēc viens bojājums var radīt abas izpausmes.

Otrais jauciens ir starp autonomiem traucējumiem un trauksmi. Trauksmes lēkmē simpātiskā aktivācija ir reāla un izskaidro sirdsklauves, trīci un svīšanu, bet pati autonomā sistēma tad nav bojāta. Atšķirt palīdz tas, vai objektīvi mērāmas novirzes saglabājas arī ārpus lēkmēm.

Piezīme, kas Latvijā ir īpaši aktuāla: mūsu reģiona medicīnas tradīcijā ilgi lietots apzīmējums „veģetatīvi asinsvadu distonija“, ko nereti raksta kā diagnozi pēc reiboņu, sirdsklauvju un noguruma sūdzībām. Starptautiskajās slimību klasifikācijās šādas patstāvīgas diagnozes nav, un mūsdienu pieejā šī apzīmējuma vietā meklē konkrētu cēloni: ortostatisku hipotensiju, ritma traucējumu, anēmiju, vairogdziedzera darbības novirzi, zāļu ietekmi vai trauksmes traucējumus. Praktiskais secinājums nav tas, ka sūdzības būtu izdomātas. Tieši otrādi: tās ir reālas, un tāpēc tās ir vērtas precīzas izmeklēšanas, nevis apzīmējuma, kas neko nepasaka par cēloni un nenorāda ārstēšanas virzienu.