Deniņu daiva un atmiņa: kāda ir saikne?

Ne visas atmiņas veidojas vienā vietā. Sadalījums ir praktiski svarīgs, jo tas izskaidro, kāpēc cilvēks ar smagiem atmiņas traucējumiem tomēr prot braukt ar riteni vai spēlēt klavieres.

Atmiņas veidošanos var sadalīt posmos, un katrā no tiem var rasties traucējums. Tieši tāpēc ārsts, izmeklējot sūdzības par atmiņu, mēģina noskaidrot, kurš posms cieš.

Ja cieš uztvere un uzmanība, informācija vispār nenonāk sistēmā, un tas visbiežāk notiek nogurumā, trauksmē un depresijā. Ja cieš ierakstīšana, informācija nonāk, bet nenostiprinās, un tas ir raksturīgi deniņu daivas bojājumam. Ja cieš atsaukšana, informācija ir saglabāta, bet to nevar atrast, un tas biežāk saistīts ar pieres daivu.

1. Maņu apvidi apstrādā redzēto, dzirdēto un sajusto.
2. Informācija saplūst entorinālajā garozā kā kopējā pieejas vietā.
3. Hipokamps sasaista atsevišķās daļas vienā notikumā ar vietu un laiku.
4. Nākamajās stundās un miega laikā notiek nostiprināšana.
5. Pakāpeniski ieraksts kļūst arvien neatkarīgāks no hipokampa un pāriet garozā.
6. Vēlāk atsaukšana notiek, atkārtoti aktivējot to pašu garozas tīklu.

Atmiņas nostiprināšana lielā mērā notiek miegā. Dziļajā lēno viļņu miegā hipokamps atkārtoti atskaņo dienas laikā ierakstītos notikumus, un šie atkārtojumi pakāpeniski pārnes informāciju uz garozu.

Tas nav tikai laboratorijas novērojums. Miega trūkums pasliktina gan iegaumēšanu pirms mācīšanās, gan nostiprināšanu pēc tās, un tas ir viens no praktiski svarīgākajiem un viegli maināmajiem faktoriem.

Neārstēta obstruktīva miega apnoja, kurā miegs ir sadrumstalots un atkārtojas skābekļa līmeņa kritumi, ar laiku tiek saistīta ar atmiņas un uzmanības pasliktināšanos. Tāpēc skaļa krākšana kopā ar dienas miegainību un aizmāršību ir iemesls izmeklēties, nevis pieņemt kā normu.

Praktiski tas nozīmē, ka mācīšanās pēdējā nakts pirms eksāmena nomaiņa pret miegu bieži dod labāku rezultātu nekā papildu stundas nomodā. Nostiprināšana nenotiek mācīšanās laikā, bet pēc tās.

Abas deniņu daivas nedara pilnīgi vienu un to pašu. Vairākumam cilvēku kreisā puse vairāk saistīta ar vārdisko materiālu: stāstiem, nosaukumiem, vārdu sarakstiem. Labā puse vairāk saistīta ar vizuālo un telpisko: sejām, attēliem, ceļu un vietām.

Šis dalījums nav absolūts, un daudziem cilvēkiem, īpaši kreiļiem, sadalījums var atšķirties. Tomēr tas ir pietiekami noturīgs, lai neiropsiholoģiskā izmeklēšanā pēc rezultātu profila varētu nojaust, kurā pusē ir problēma.

Klīniski tas ir nozīmīgi pirms epilepsijas operācijām. Pirms deniņu daivas daļas izņemšanas tiek rūpīgi novērtēts, kura puse atbild par valodu un cik labi otra puse spēs uzņemties atmiņas darbu.

Deniņu daivas iekšējā daļa ir biežākais fokālas epilepsijas perēkļa novietojums pieaugušajiem. Raksturīgi, ka lēkme sākas nevis ar krampjiem, bet ar dīvainu sajūtu: celšanās sajūtu vēderā, jau redzētā izjūtu, nepatīkamu smaržu vai garšu, pēkšņām bailēm bez iemesla.

Pēc tam var sekot apziņas apduļķošanās ar automātiskām kustībām, piemēram, košļāšanu vai roku berzēšanu, un pēc lēkmes apjukums un atmiņas robs par notikušo.

Atkārtotas lēkmes var pašas par sevi bojāt hipokampu, un šo izmaiņu sauc par hipokampa sklerozi. Tieši tāpēc atkārtotas, dīvainas, stereotipiski atkārtojošas epizodes nav jāatstāj bez izmeklēšanas; ar tām jādodas pie neirologa.

Alcheimera slimībā patoloģiskās izmaiņas parasti vispirms parādās entorinālajā garozā un hipokampā un tikai pēc tam izplatās uz pārējo garozu. Tieši tāpēc pirmais simptoms visbiežāk ir grūtības iegaumēt jauno, kamēr senās atmiņas ilgi saglabājas.

Ir arī cita, retāka aina. Frontotemporālās deģenerācijas gadījumā, kad galvenokārt cieš deniņu daivas priekšējā un sānu daļa, cilvēks pakāpeniski zaudē vārdu nozīmi: viņš vairs nezina, kas ir „dakša", lai gan atceras vakardienas notikumus. Šādā gadījumā traucēta ir semantiskā, nevis epizodiskā atmiņa.

Jāatceras, ka atmiņas sūdzības nebūt vienmēr nozīmē demenci. Depresija, trauksme, miega trūkums, vairogdziedzera darbības traucējumi, B12 vitamīna trūkums un daudzu medikamentu blakusparādības rada ļoti līdzīgu ainu, un lielākā daļa no tiem ir novēršami.

• Grūtības iegaumēt jauno, saglabājoties senām atmiņām: norāda uz deniņu daivas iekšējo daļu.
• Vārdu nozīmes zudums: norāda uz deniņu daivas priekšējo un sānu daļu.
• Uzmanības un plānošanas grūtības: biežāk saistītas ar pieres daivu.
• Strauja, dažu nedēļu pasliktināšanās: prasa steidzamu izmeklēšanu, jo cēlonis var būt ārstējams.
• Atmiņas sūdzības kopā ar nomāktību un miega traucējumiem: vispirms jāizslēdz depresija.

Izmeklēšana sākas pie ģimenes ārsta, kurš izvērtē sūdzības, medikamentus un iespējamos novēršamos cēloņus, un vajadzības gadījumā nosūta pie neirologa.

Atmiņas darbību novērtē ar neiropsiholoģiskiem testiem, kas atsevišķi pārbauda vārdisko un vizuālo atmiņu, uzmanību un valodu. Struktūru parāda galvas magnētiskā rezonanse ar īpašu deniņu daivas projekciju, kurā vērtē hipokampa apjomu.

Ja ir aizdomas par epilepsiju, veic elektroencefalogrāfiju, dažkārt ilgstošu video novērošanu. Papildus nosaka asins analīzes, tostarp vairogdziedzera rādītājus un B12 vitamīnu, jo šie cēloņi ir ārstējami.

• Ģimenes ārsta izvērtējums un asins analīzes.
• Neiropsiholoģiskā izmeklēšana atmiņas profila noteikšanai.
• Galvas magnētiskā rezonanse ar deniņu daivas projekcijām.
• Elektroencefalogrāfija, ja ir aizdomas par lēkmēm.
• Nepieciešamības gadījumā papildu izmeklējumi specializētā centrā.

Pirmkārt, hipokamps nav tikai atmiņas struktūra. Tajā ir šūnas, kas reaģē uz konkrētām vietām telpā, un tās veido sava veida iekšējo karti. Tieši tāpēc viens no agrīnajiem Alcheimera slimības simptomiem bieži ir nevis aizmāršība kā tāda, bet apmaldīšanās pazīstamā vietā.

Otrkārt, atmiņa par notikumu un iztēle par nākotni izmanto vienu un to pašu sistēmu. Cilvēki ar bojātu hipokampu bieži nespēj ne tikai atcerēties pagātni, bet arī sīki iztēloties nākotnes situāciju. Atmiņa, šķiet, ir nevis arhīvs, bet mehānisms scenāriju veidošanai.

Treškārt, tieši šī sistēma ir īpaši jutīga pret skābekļa trūkumu un pret ilgstoši paaugstinātu stresa hormonu līmeni. Tas nenozīmē, ka stress tieši izraisa demenci, bet tas izskaidro, kāpēc ilgstošs izsīkums pasliktina atmiņu pat tad, ja nekādas smadzeņu slimības nav.