Absolūtā konstrukcija ir sekundāra klauzula teikumā, kas maina visu galvenās teikuma nozīmi. Šis ir latīņu valodas gramatikas veids. Absolūtā konstrukcija var veidot teikuma pirmo vai pēdējo daļu. Šādas klauzulas nav gramatiski saistītas ar galveno klauzulu, bet gan ir saistītas tematiski. Vēl viens šīs lingvistiskās parādības termins ir “nominatīvais absolūts”.
Absolūtu konstrukciju piemēri ir: “Ja godīgi, es neatceros pagājušo nakti” un “viņa mati plīvoja vējā, Lūsija ar velosipēdu devās lejā no kalna”. Abos teikumos pirmais teikums ir absolūtā konstrukcija, bet otrais teikums ir galvenais. Galvenie teikumi satur būtiskāko informāciju par teikumu. Sekundārie teikumi, lai arī novietoti teikuma sākumā, pievieno papildu informāciju, taču gramatiski nesadarbojas ar galveno teikumu.
Katra absolūtā konstrukcija mēdz saturēt lietvārdu, modifikatoru un daļiņu. Abu skaits var atšķirties, taču šādas sekundārās klauzulas mēdz būt vienkāršas. Darbības vārdus var ievietot absolūtā konstrukcijā, taču tie nav nepieciešami. Abas klauzulas, piemēram, “spēle tagad beigusies, zēni brauca mājās ar velosipēdu”, vienmēr ir savienoti ar komatu. Literatūrā absolūtās konstrukcijas bieži ir grūti lietojamas.
Šādas klauzulas tiek sauktas par “absolūtām”, jo klauzula maina darbības vārdu un galvenās klauzulas priekšmetu. Neabsolūta konstrukcija modificēs tikai subjektu, un to sauc par karājošo divdabi. Teikuma priekšmets ir persona, kas veic darbību. Iepriekš minētajos piemēros subjekti ir Lūsija, zēni un persona, kas lieto personīgo vietniekvārdu “I”.
Darbības vārdu iekļaušana bieži vien sadala absolūto konstrukciju divos teikumos. Visbiežāk tas tiek darīts, sekundārajā teikumā iekļaujot darbības vārdu “būt”. Tas var pārvērsties “Sagaidot, ka priekšnieks būs laipns, Deivs mēģināja izskatīties nevainīgs” par “Deivs gaidīja, ka viņa priekšnieks būs laipns. Viņš centās izskatīties nevainīgs. Abi teikumi pārraida tieši to pašu informāciju, bet dažādos gramatiskajos stilos. Vissvarīgākā atšķirība, izņemot vārda “bija” iekļaušanu, ir priekšmeta nosaukuma un personvārda maiņa.
Absolūto konstrukciju sadalīšana divos teikumos notiek biežāk runā nekā rakstos. Tas liek domāt, ka šādas konstrukcijas ir literāra ierīce, nevis kaut kas atrodams dabiskajā runā. Tomēr ir daudz gadījumu, kad runātajā angļu valodā tiek iekļautas absolūtas konstrukcijas. Tajos ietilpst teikumi, kas sākas ar “viss, ņemot vērā” un “atkarībā no laikapstākļiem”.