Adventes vainags ir veids, kā svinēt kristīgo Adventes laiku: četras nedēļas pirms Ziemassvētku dienas.
Adventes vainags var parādīties dažādos veidos atkarībā no baznīcas vai ģimenes, kurā tas tiek izstādīts, taču lielākā daļa no tiem ir apaļi un pārklāti ar kaut kādiem mūžzaļiem zariem. Uz malas atrodas četras augstas sveces, un centrā ir liela balta svece – Kristus svece. Vainagu var dekorēt arī ar sarkanām bantītēm vai lentēm, vai ar citiem ziediem vai ogām.
Advente ir viena no vecākajām kristiešu tradīcijām, un pats Adventes vainags ir datēts vismaz ar viduslaikiem. Tās vēsture ir no ģermāņu un skandināvu tautas, kas izmantoja vainagus ar aizdegtām svecēm, lai simbolizētu pavasara cerību ziemas tumšajās, īsajās dienās.
Adventes vainags ir pilns ar nozīmi kristietim. Apļa forma simbolizē mūžību. Mūžzaļie augi, kas rotā Adventes vainagu, simbolizē Kristus mūžīgo dzīvi, bet četras sveces — trīs purpursarkanas, viena rozā — atspoguļo gaismu, ko Evaņģēlijs sniedz pasaulei. Kristus svece ir paša Kristus gaisma. Katru nedēļu tiek iedegta viena svece, savukārt rozā vai rozā svece tiek iedegta trešajā Adventes svētdienā — tas ir pusceļš. Ziemassvētku vakarā tiek iedegta Kristus svece.
Adventes vainagu var izmantot ģimenēs, baznīcās vai abās. Pirms sveču aizdegšanas tiek lasīti Adventes laikam atbilstoši Svētie Raksti un tiek teikta lūgšana. Daudzas ģimenes ir kopušas Adventes vainagu tradīcijas, līdz to rotāšanai un ievietošanai mājās.
Pēc protestantu reformācijas daudzas protestantu baznīcas, cenšoties atmest katoļu tradīcijas, vairs neizmantoja Adventes vainagu. Taču šī jaukā paraža ir kļuvusi arvien populārāka baznīcās, kurām ir nedaudz ciešāka saikne ar katoļu baznīcu: bīskapāļiem, metodistiem un luterāņiem.
Adventes vainags palīdz radīt priecīgas, lūgšanas pilnas gaidīšanas sajūtu, kristīgajai draudzei apstājoties, gaidot sava Pestītāja dzimšanu.