Kopumā kristoloģija ir Jēzus Kristus būtības un būtības izpēte. Tā ir atsevišķa kristīgās teoloģijas joma. Viens no galvenajiem kristoloģijas jautājumiem ir par to, kā Jēzus Kristus varēja vienlaikus būt gan cilvēks, gan dievišķs, citādi saukts par iemiesojumu. Citas kristoloģiskās tēmas ietver jautājumu par augšāmcelšanos un Kristus precīzo saistību ar Svēto Trīsvienību.
Dažas agrīnās kristoloģiskās problēmas bija saistītas ar Kristus attiecībām ar Dievu. Dažiem cilvēkiem tas radīja jautājumus, piemēram, “ja Kristus bija cilvēks, kā tas bija iespējams, ka viņš bija arī dievišķs?” Šim jautājumam tika piedāvāti daudzi risinājumi, piemēram, gnostiķu interpretācija, kas liecināja, ka Kristus fiziskais ķermenis ir tikai iluzora forma, ko radījusi augstāka garīgā būtība. Šī interpretācija ir pazīstama kā doketisms. Turpretim citas interpretācijas, piemēram, klasiskā austrumu pareizticīgo perspektīva, uzskatīja, ka Kristus bija gan pilnībā cilvēcisks, gan dievišķs.
Saskaņā ar šādām domstarpībām par Kristus dabu 325. gadā notika Nīkejas pirmais koncils. Šī bija viena no pirmajām bīskapu sapulcēm, kurā kristoloģija tika stingri apspriesta. Viens no koncila mērķiem bija noteikt Kristus dabu, kā to aprakstīja apustuļi. Šajā sanāksmē tika formulēta vienotā kristīgā doktrīna, kas pazīstama kā Nīkejas ticības apliecība. Tas noteica Kristus dievišķību, identificējot viņu tieši ar Dievu.
Neskatoties uz Nīkejas ticības apliecību, teologi turpināja pētīt Kristus divkāršo cilvēcību un dievišķību. Daudzus risinājumu veidus piedāvāja dažādi teologi un kristologi. Viens piemērs ir metaksu jēdziens, kas ir platonisks termins, ko sudraba laikmeta krievu pareizticīgo teologi izmantoja, lai izskaidrotu Kristus būtību. Metaxu var tulkot kā rezonanses komunikācija, un būtībā tas nozīmē, ka dievišķums un pasaule ir saistīti, vienlaikus arī atdalīti. Šiem teologiem parasti tika uzskatīts, ka Kristus ir metaksu iemiesojums.
Citas pieejas kristoloģijai ir izmantotas, lai argumentētu par labu ateismam. Piemēram, slovēņu filozofs Slavojs Žižeks pieņem Kristus divkāršo dievišķību un cilvēcību, bet izmanto to, lai parādītu, ka Dieva nav. Sekojot rakstniekam GK Čestertonam, Žižeka kristoloģijā izšķirošais brīdis ir tas, kad Kristus tiek sists krustā un saka: “Mans Dievs, kāpēc tu mani atstāji?”. Pēc Žižeka domām, tā kā Kristus ir Dievs, tas nozīmē, ka Dievs netic pats sev. Tādējādi Žižekam kristoloģijas un kristīgās reliģijas nozīme ir tā, ka tā ir pirmā reliģija, kurā Dievs noliedz savu eksistenci.