Klīniskais narcisms ir neveselīgs patmīlības līmenis, izslēdzot visus citus un viņu vajadzības. Kad stāvoklis pārvēršas par psihopātiskāku un vardarbīgāku formu, terapeiti to sauc par agresīvu narcismu vai ļaundabīgu narcismu. Daži no bēdīgi slavenajiem slepkavām cilvēces vēsturē ir iedalīti šajā antisociālās uzvedības traucējumu kategorijā, sākot no sērijveida slepkavas Teda Bandija līdz nacistu līderim Ādolfam Hitleram. Šie cilvēki ir guvuši sadistisku prieku, izrādot personisku pārākumu pār tiem, kurus viņi uzskata par zemākiem.
Neliels narcisms, burtiski pašmīlestība, ir dabiska cilvēka būtības sastāvdaļa un veido veselīgas pašcieņas stūrakmeni. Tomēr pārāk daudz narcisma ir cits jautājums. Personu, kas tiek uzskatīta par pašsaistītu vai iedomīgu, var uzskatīt par narcistisku, bet var nebūt klīnisks narcissists. Tam nepieciešama zināma nerūpēšanās par citu vajadzībām un vēlme izmantot cilvēkus personīga labuma gūšanai. Ja šīs īpašības ir izplatītas, terapeits, visticamāk, diagnosticēs pacientam narcistiskus personības traucējumus.
Cilvēkiem ar narcistiskiem personības traucējumiem ir nepieciešamas destruktīvas tendences, lai viņiem diagnosticētu agresīvu narcismu — vardarbīga psihopāta kopīgu iezīmi. Šo gaļēdāju garu raksturo piespiešanās fiziski vai garīgi ievainot un manipulēt ar citiem. Ļaundabīgais narciss meklē iluzoru pārspīlēta spēka sajūtu, ko iegūst, tikai pazemojot un apliecinot dominējošo stāvokli pār citiem.
Agresīvs narcisms var izpausties dažādos veidos. Daži, piemēram, sērijveida slepkava Džefrijs Dahmers, var kaitēt dzīvniekiem un pēc tam upurēt cilvēkus. Citi kautrējas no slepkavībām, bet pastāvīgi izsmej tuvākos vai piekauj ģimenes locekļus aiz slēgtām durvīm. Narcisisti parasti ir ar intelektu, kas pārsniedz vidējo, un viņiem ir lielāka nosliece uz tādām aktivitātēm kā medības vai šautuves. Viņiem var būt tendence pievērsties tādai karjerai kā pedagoģiskais darbs vai pat tiesībaizsardzība, kas ļauj viņiem regulāri apliecināt varu pār citiem.
Psihologs un filozofs Ērihs Fromms 1960. gados bija pirmais, kurš šo vardarbīgo pavērsienu nosauca par “ļaundabīgu narcismu”. Kopš tā laika slimībai, kas apvieno paranoju, narcismu, ļaunas tieksmes un savtīgus mērķus, ir veltīti vairāki pētījumi un psihoanalītiski darbi. Pētījumi liecina, ka pilsētvidē ir divas reizes lielāka iespēja izmitināt cilvēkus ar narcistiskiem personības traucējumiem, kuru iespējamība vīriešiem ir piecas reizes lielāka nekā sievietēm. Agresīvs narcisms ir arī vairāk izplatīts starp tiem, kuri ir atkarīgi no alkohola un citām narkotikām, kā arī tiem, kuriem ir krimināla vēsture.