Akadēmija ir termins, ko lieto, lai aprakstītu augstākajā izglītībā iesaistītos studentus un mācībspēkus vai pat pašu universitāšu sistēmu. Tas atšķir akadēmiskos profesionāļus no viņu kolēģiem uzņēmumu vai valdības amatos. Komentētāji bieži izmanto “akadēmiju” vispārējā publiskajā diskursā, lai aprakstītu augsti izglītoto intelektuālo eliti gan pozitīvā, gan negatīvā nozīmē. Viņi dažreiz lieto šo terminu noraidošā veidā, lai raksturotu akadēmiķus kā tādus, kuriem ir maza izpratne par “reālo pasauli”.
Vārds akadēmija cēlies no sengrieķu filozofa Platona, kurš mācīja savus studentus apgabalā ārpus Atēnām, ko sauc par akadēmiju. Vēlāk zinātnieki balstīja savas sistēmas uz Platona sistēmu un saglabāja vārdu akadēmija, lai izteiktu līdzīgu mērķi. Pēdējos gadsimtos termins akadēmiskā vide sāka plaši lietot, lai aprakstītu universitāšu sistēmu un visus, kas ar to saistīti. Tomēr akadēmiskajā sistēmā tas attiecas tikai uz mācībspēkiem un studentiem, nevis uz atbalsta personālu, piemēram, administratīvo vai biroja personālu.
Koledžu un universitāšu sistēma tika izveidota viduslaikos un ir kļuvusi par būtisku mūsdienu sabiedrības sastāvdaļu. Lai uzsāktu darbu daudzās profesijās, ir nepieciešami izglītības grādi, kas ir pieejami tikai akadēmiskajā sistēmā. Akadēmiskā vide nosaka standartu tam, kā zināšanas tiek atrastas, pētītas, pārbaudītas un izplatītas. Universitātes veic pastāvīgu pētniecību daudzās studiju jomās, tostarp medicīnā, tehnoloģijās, zinātnē un sociālajos pētījumos.
Akadēmiskā pasaule kopš Platona laikiem tradicionāli ir atdalījusies no neakadēmiskās pasaules. Akadēmisko aprindu mandātu sistēma aizsargā atzītu akadēmisko profesionāļu amatus un nozīmē, ka viņus nevar atstumt par nepopulāru viedokļu paušanu, vismaz teorētiski. Tas bija paredzēts, lai aizsargātu akadēmisko aprindu no pašreizējās politikas vai kultūras kaprīžu ietekmes. Daži novērotāji uzskata, ka šo sistēmu ir apdraudējis privātais finansējums akadēmiskiem pētniecības projektiem.
Viens no šādas akadēmiskās izolācijas trūkumiem ir tas, ka kritiķi dažkārt apsūdz akadēmiķus, ka viņiem ir maza izpratne par ikdienas dzīves izaicinājumiem. Metaforiskā frāze ziloņkaula tornis raksturo akadēmiķus kā aizsargātus no skarbām realitātēm un nezināšanu par viņu pētījumu iespējamām sekām. Kādreiz šai pārliecībai varēja būt patiesība, taču daudzi akadēmiķi mūsdienās ir arī nodarbināti privātajā sektorā vai citādi iesaistīti ārpus akadēmiskās vides.
Daži akadēmisko aprindu kritiķi lieto šo vārdu, lai negatīvi raksturotu akadēmiskos profesionāļus kā pretenciozus intelektuāļus, kuri nesaprot dzīvi ārpus savu pētniecības laboratoriju un bibliotēku aizsargātajām sienām. Tomēr mēģinājums var atspēlēties, radot risku, ka kritiķi paši izklausīsies kā pretenciozi intelektuāļi, kas nav saistīti.