Alfabētiskais princips nosaka, ka ir atsevišķi burti vai burtu kombinācijas, kas attēlo visas parastās runas skaņas. Saskaņā ar to modeļi ir paredzami, lai valodas dzimtā valoda varētu lasīt vai runāt vārdus, kas viņam citādi nav pazīstami. Alfabēta princips ir daudzu valodu, tostarp angļu, rakstīto vārdu pamatā.
Rakstīšanas sistēma ar alfabētu ir pastāvējusi kopš seniem laikiem. Latīņu un sanskrits ir vienas no vispazīstamākajām mirušajām valodām, kurās rakstīšanai izmanto alfabēta principu. Mūsdienu angļu valodā tiek izmantots latīņu alfabēts, ko radīja romieši un kas īpaši paredzēts lietošanai kopā ar latīņu valodu. Vēlāk tā tika pielāgota romantisma un citām Eiropas valodām.
Valodas ortogrāfija ir noteikumu kopums, kas jāievēro, saliekot rakstītos vārdus un izrunu. Dažām valodām ir vienskaitļa ortogrāfija, kas nozīmē, ka katram alfabēta burtam ir tikai viena skaņa. Angļu valodai ir sarežģītāka sistēma, un daudziem burtiem ir jābūt vairākām iespējamām izrunām, pamatojoties uz burtu kombinācijām ap tiem. Šīs komplikācijas rodas vairāku faktoru kombinācijas dēļ, tostarp “atlikusi” burti vārdos no laika mainītas izrunas; svešvalodu vārdu pieņemšana bez pareizrakstības izmaiņām; un fakts, ka valodā ir 40 iespējamās skaņas un tikai 26 burti, lai tās izteiktu.
Alfabētiskais princips visbiežāk tiek apspriests saistībā ar agrīnu lasīšanas apmācību. Fonika māca bērniem atpazīt burtu un skaņu attiecības. Atkārtošana, konsekvence un stabils plāns ir būtiski svarīgi, lai mācītu bērniem viegli strādāt alfabēta sistēmā.
Notiek diskusijas par visefektīvākajiem veidiem, kā izmantot alfabēta principu, mācot bērniem lasīt, jo lasīšanas izglītības joma paplašinās un tiek pētīta. Vairums lasīšanas speciālistu piekrīt, ka visefektīvāk ir sākt, iepazīstinot bērnus ar tiem burtiem un skaņām, kas ir vismazāk mulsinoši un kuru regulāras lietošanas līmenis ir visaugstākais. Burti, piemēram, “m”, “s”, “t”, “f”, “n” un “r”, ir vieni no tiem, kas pētīti vispirms. Tie ir bieži lietojami burti, kurus bieži var izrunāt atsevišķi un bez īpašiem kropļojumiem.
Kad bērni ir apmierināti ar vienkāršākiem burtiem, var ieviest sarežģītākus burtus un kombinācijas, nemulsinot skolēnus. Vizuāli sarežģīti burti, piemēram, “d”, “p” un “b”, parasti ir nākamie. Starp tiem, kas parādās vēlāk, ir tādi burti kā “x” un kombinācijas, piemēram, “th”, “sh” un “gh”.