Anarhosindikālisms ir anarhisma atzars, kura atbalstītāji aicina atbrīvot strādnieku šķiras, izmantojot arodbiedrību spēku. Anarhosindikālistus dažreiz sauc arī par libertāriskajiem sindikālistiem vai revolucionārajiem sindikālistiem. Anarhosindikālisma principi aicina sagraut nomācošās struktūras, galvenokārt izmantojot tiešu rīcību, piemēram, masu darba kustības un streikus, nevis netiešu darbību, piemēram, politiķu lobēšanu, lai cīnītos par darba tiesībām. Pēc valsts un algu sistēmas likvidēšanas anarhosindikālisms prasa sociāli ekonomisko sistēmu, ko vadītu pašpārvaldes darba padomes.
Anarhosindikālisti uzskata, ka algu sistēmas un valdības — pat kapitālistiskie brīvie tirgi — ir nomācoši, neļaujot indivīdiem pilnībā realizēt savu brīvību un potenciālu. Viņi arī uzskata, ka algu sistēma apslāpē darbaspēku ar netaisnīgu augšupēju vadības hierarhiju.
Kustība izauga no Eiropas darba cīņām 19. gadsimta beigās. Jo īpaši anarhosindikālistu kustības sēklas izauga no Starptautiskās strādnieku asociācijas (IWA), kas bija pazīstama arī kā Pirmā internacionāle. Pirmā internacionāle pirmo reizi pulcējās St. Martin Hall, kas atrodas Londonā, Anglijā, 1865. gadā. Tieši tur tika apspriestas dažādas anarhistu un komunistu filozofijas.
Pēc tikšanās Svētā Mārtiņa zālē strādnieku kustība sadalījās divās lielās grupās: marksismā, kuru vadīja Kārlis Markss, un tajā, kas tolaik tika saukts par kolektīvistisko anarhismu, kuru vadīja Mihails Bakuņins. Šīs divas dažādās kustības tika sauktas par statistu jeb Marksa spārnu un anarhistu jeb Bakuņina spārnu. Kolektīvistiskais anarhisms lika filozofisku pamatu tam, ko sāka dēvēt par anarhosindikālismu.
Marksisms aicināja mainīt sociāli ekonomisko struktūru, izmantojot politisko spēku, turpretim anarhosindikālisma sekotāji uzskatīja, ka ar politiskiem darījumiem nepietiks; būtu nepieciešama tiešāka opozīcija kapitālismam. Bakuņins arī apgalvoja, ka Markss un viņa sekotāji pēc politiskās varas iegūšanas galu galā kļūs tikpat kļūdaini un korumpēti kā tās varas, kurām viņi bija pretojušies.
Anarhosindikālisma sekotāji pieauga visā Eiropā, īpaši uzplauka Spānijā 1920. gadsimta 1930. gados. Patiesībā Spānija, iespējams, ir radījusi vārda “sindikālisms” izcelsmi ar spāņu vārdu “syndicalismo”, kas nozīmē savienībasms. Ņemot to vērā, kustību varētu saukt par anarhounionismu; kaut kādu iemeslu dēļ vārds sindikālisms tomēr iestrēga, pat tulkojumos angļu valodā. XNUMX. gadu beigās anarhosindikālismam bija galvenā loma Spānijas pilsoņu karā. Dažādām partijām cīnoties par varu pēc Otrās Spānijas Republikas satraukuma, gan anarhisti, gan marksistu sekotāji piedalījās nacionālajā cīņā un debatēs par valsts nākotni.
Anarhosindikālisms joprojām ir viens no populārākajiem anarhijas atzariem, un kustībai joprojām ir liels sekotāju skaits. Tāpat kā jebkurai filozofiskai kustībai, ir dažādas anarhosindikālisma nokrāsas. Daži sekotāji, piemēram, sajauc anarhistu uzskatus ar komunisma principiem. Šādas personas tika sauktas par anarhokomunistiem.
SmartAsset.