Jūrasvelna ir Lophiiformes kārtas zivs. Šis pasūtījums ietver plašu zivju klāstu dažādās ģimenēs, taču tām visām ir dažas ļoti atšķirīgas iezīmes, kas ir padarījušas tās diezgan slavenas. Diemžēl jūrasvelnu viena no šīm iezīmēm ir ārkārtējs neglītums; jūrasvelni ir vieni no dīvainākajiem organismiem jūrā, ko var redzēt ar neapbruņotu aci, un tikšanās ar tādu nav viegli aizmirstama.
Parastais nosaukums “angļu zivs” cēlies no unikālas bioloģiskās adaptācijas, ko demonstrē šī ordeņa locekļi. Jūrasvelnu zivīm ir izveidojušās ārkārtīgi garas muguras spuras, un spuras daļa pie galvas ir pilnībā atdalīta. Spuras daļa karājas jūrasvelnu sejas priekšā, līdzīgi kā gara makšķere. Lai pabeigtu attēlu, spura beidzas ar gaļīgu “ēsmas” bumbuli, kas ir paredzēts citu zivju intriģēšanai. Dziļjūrā mītošajos jūrasvelns ēsmai piemīt bioluminiscence, būtībā radot neona zīmi, lai piesaistītu laupījumu.
Jūrasvelni izceļas arī ar ārkārtīgi lielo muti, kuras zobi ir vērsti uz iekšpusi. Leņķiskie zobi ļauj plēsīgajām zivīm peldēt iekšā, bet ne aizbēgt, darbojoties kā lamatas. Lai pabarotu sevi, jūrasvelnu zivis vienkārši brauc pa okeānu, gaidot, kad upuris iepeldēs viņu mutē.
Lielākā daļa jūrasvelnu ir bentosa, kas nozīmē, ka tās ir pielāgotas dzīvošanai okeāna dibenā. Daudzi ir paredzēti arī dzīvošanai ārkārtīgi dziļā ūdenī, un tiem ir dažas unikālas bioloģiskas īpašības, kas to atvieglo. Šīm zivīm jāspēj izdzīvot ļoti augstā spiedienā, un tām arī jābūt pielāgotām izturēt lielu aukstumu. Rezultātā daudziem no tiem veidojas dīvaini saspiesti ķermeņi, kuru orgāni un kauli ir sakārtoti tā, ka okeāna dibena augstais spiediens zivīm nevar nodarīt pāri.
Dažām jūrasvelnu sugām ir pat izveidojušās krūšu spuras, kas darbojas kā kājas, ļaujot tām staigāt pa okeāna dibenu. Ņemot vērā dziļos ūdeņus, kuros viņi dzīvo, un to relatīvo retumu, šī īpašā adaptācija ir reti sastopama darbībā, taču tā ir diezgan ievērojama, kad zinātnieki to nozvejo zemūdens transportlīdzekļos, ko izmanto dziļjūras vides izpētei.
Jūrasvelnu piedurknē ir vēl viena interesanta iezīme. Dažas sugas ir izveidojušas ļoti unikālu seksuālā dimorfisma formu, kas ir paredzēta, lai nodrošinātu šīs neticami dīvainās zivju kārtas izdzīvošanu. Šajās sugās jūrasvelnu tēviņš nav paredzēts pašpietiekamam, liekot viņam meklēt mātīti, ja vēlas izdzīvot. Tēviņi faktiski pieķeras mātītēm, dalot asins krājumus parazitārā stāvoklī, un laika gaitā tēviņš atrofē, pārvēršoties par gonādu kopumu. Kad jūrasvelnu mātīte vēlas pāroties, viņa var izraisīt hormonālo stāvokli, kas liek dzimumdziedzeriem atbrīvot spermu apaugļošanai.