Antidopamīnerģiskās zāles iedarbojas uz dopamīna receptoriem smadzenēs, lai bloķētu šīs ķīmiskās vielas izdalīšanos. Šīs zāles var lietot, lai ārstētu kustību slimību, sliktu dūšu, vemšanu un psihozi. Tās parasti ārstē šizofrēniju, reiboni, kas saistīti ar Menjēra slimību, un Tureta sindromu. Dažos gadījumos antidopamīnerģiskās zāles var būt piemērotas bērniem ar uzvedības traucējumiem.
Dopamīns ir ķīmisks sūtnis, kas līdzinās adrenalīnam, kas izdalās caur neirotransmiteriem smadzeņu vidusdaļā. Tas regulē ķermeņa kustības un emocionālās reakcijas. Dopamīns arī kontrolē to, kā cilvēki izjūt sāpes, baudu vai satraukumu. Antidopamīnerģiskās zāles bloķē dopamīna pieķeršanos receptoriem, ja pārāk daudz ķīmiskās vielas izraisa garīgas vai fiziskas slimības.
Šizofrēnijas gadījumā antidopamīnerģiskie medikamenti var kontrolēt psihozi, ko raksturo halucinācijas un maldi. Psihotiskas epizodes laikā pacienti nevar atšķirt realitāti un domas. Viena no vairākām pieejamajām zālēm, kas regulē dopamīna līmeni, var samazināt ar šo garīgo traucējumu saistīto apjukumu un trauksmi.
Daži ārsti bērniem izraksta antidopamīnerģiskas zāles, lai novērstu hiperaktīvu uzvedību. Šīs zāles var lietot, ja citas zāles nespēj kontrolēt uzvedību, kas kļūst agresīva vai vardarbīga. Bloķējot pārmērīgu dopamīna daudzumu, pediatriskais pacients var iegūt kontroli pār uzbudinājumu, kas izraisa nevēlamu uzvedību.
Šīs zāles parasti lieto, lai kontrolētu sliktu dūšu, un tās var ievadīt pacientiem, lai novērstu vai apturētu vemšanu, kas saistīta ar ķirurģijā izmantoto anestēziju. Antidopamīnerģiskie medikamenti var arī atvieglot kuņģa darbības traucējumus pēc vēža ķīmijterapijas. Var parakstīt dažādas zāļu formas, lai novērstu kustību slimību, ceļojot ar automašīnu, gaisu vai kuģi. Dažas antidopamīnerģiskās zāles var būt pieejamas plāksteru veidā gariem ceļojumiem.
Pacienti, kuriem diagnosticēta Parkinsona slimība, bieži nevar kontrolēt muskuļu kustību, jo smadzenēs izzūd dopamīna receptori. Šie pacienti parasti saņem zāles, lai stimulētu neironus atbrīvot dopamīnu. Antidopamīnerģiskās zāles, kas nejauši ievadītas pirms vai pēc operācijas, lai novērstu vemšanu, var pasliktināt Parkinsona slimības simptomus.
Šo zāļu blakusparādības ir miegainība, jo var pazemināties asinsspiediens. Sausa mute un apgrūtināta urinēšana ir citas bieži sastopamas blakusparādības. Dažiem pacientiem šo zāļu lietošanas laikā rodas garastāvokļa izmaiņas, ko raksturo nemiers, nervozitāte vai pastiprināta trauksme, kas var izraisīt bezmiegu. Var rasties arī caureja, grēmas vai aizcietējums.
Zāles, kas bloķē dopamīnu, var mijiedarboties ar citām zālēm, tostarp magniju un alumīniju antacīdos. Tos nedrīkst lietot arī kopā ar zālēm, kas nomāc centrālo nervu sistēmu, piemēram, muskuļu relaksantiem un narkotiskām zālēm. Blakusparādības var rasties, ja šīs zāles lieto kopā ar antihistamīna līdzekļiem vai zālēm, kas ietekmē asinsvadus.