Daudzās jurisdikcijās visā pasaulē ir likumi pret apgādājamā bērna ļaunprātīgu izmantošanu vai nevērību pret viņu. Lai gan apgādībā esoša bērna definīcija var atšķirties, tā parasti attiecas uz bērnu, kas jaunāks par 18 gadiem, kurš atrodas pieauguša vecāka vai aprūpētāja likumīgā aprūpē. Lai gan bioloģiskais vecāks bieži ir juridiski atbildīgs par apgādībā esošu bērnu, par apgādājamo bērnu var saukt arī citus cilvēkus, piemēram, likumīgo aizbildni, audžuvecāku vai valsts aģentūru.
Amerikas Savienotajās Valstīs Federālais bērnu ļaunprātīgas izmantošanas un profilakses un ārstēšanas likums (CAPTA) nosaka minimālos standartus, kas atsevišķiem štatiem ir jāizmanto, īstenojot tiesību aktus par vardarbību pret bērniem un nevērību pret bērniem. Saskaņā ar CAPTA: “Jebkura nesena vecāku vai aprūpētāja darbība vai bezdarbība, kuras rezultātā iestājas nāve, nopietns fizisks vai emocionāls kaitējums, seksuāla vardarbība vai izmantošana, vai darbība vai bezdarbība, kas rada nenovēršamu risku nopietnu kaitējumu” uzskata par vardarbību pret bērnu vai nolaidību. Ja aprūpētājs tiek apsūdzēts par apgādībā esoša bērna ļaunprātīgu izmantošanu vai nevērību pret viņu, viņam var tikt izvirzīta kriminālapsūdzība vai viņam var tikt prasīts ierasties pie nepilngadīgo lietu tiesas tiesneša, lai noteiktu, vai bērns var palikt aprūpētāja aizbildnībā, vai abos gadījumos.
Lielākajā daļā štatu, kad tiek izteikts apgalvojums par vardarbību vai nolaidību, apgabala bērnu aizsardzības dienesta izmeklētājs sazināsies ar aprūpētāju, lai noskaidrotu, vai apgalvojumi ir pamatoti. Vairumā gadījumu, sazinoties, izmeklētājs var veikt vienu no trim darbībām: izbeigt izmeklēšanu pēc tam, kad ir konstatēts, ka apgalvojumi ir nepamatoti; nodot lietu tālākai izskatīšanai, bet ļaut bērnam palikt mājās; vai izņemt bērnu no mājām un nodot lietu tālākai tiesvedībai. Izmeklētājiem parasti ir likumīgas pilnvaras ar vietējo tiesībaizsardzības iestāžu palīdzību, ja nepieciešams, piespiedu kārtā aizvest bērnu, ja viņi uzskata, ka tas ir pamatoti.
Kad bērns tiek izņemts no mājām, vairumā gadījumu, ja iespējams, viņš tiek novietots pie ģimenes locekļa. Ja ievietošana ģimenē nav iespējama, bērns tiks nodots audžuģimenē, kamēr lieta tiek izskatīta. Lielākajā daļā štatu valsts tiesību akti nosaka, ka nepilngadīgo tiesai ir jāstrādā pie ģimenes atkalapvienošanās, kas nozīmē, ka tiesu sistēmai ir jāpiedāvā pakalpojumi ģimenei, cenšoties apvienot apgādājamo bērnu ar viņa vecākiem. Kad tiesu sistēma būs izsmēlusi visus tās rīcībā esošos pakalpojumus un resursus, tiesa vecākam atņems vecāku tiesības un bērns tiks nodots adopcijai.
Papildus nepilngadīgo tiesu procesam, kurā tiek noteikts, vai apgādībā esošais bērns var palikt vecāka aizbildnībā, vecākam vai citam aprūpētājam var tikt izvirzīta arī kriminālapsūdzība par apgādājamās personas ļaunprātīgu izmantošanu vai nolaidību. Lielākajā daļā valstu apgādājamā ļaunprātīga izmantošana vai nevērība pret viņu ir noziegums. Atkarībā no vardarbības vai nolaidības veida un smaguma, vecākam vai aprūpētājam var tikt piespriests ilgstošs cietumsods, ja tiek notiesāts par apgādībā esoša bērna izturēšanos vai nevērību.