Aprakstošā gramatika attiecas uz sistēmu, ar kuru tiek pētīta valoda, kas mēģina saprast, kā valodā tiek apkopoti vārdi un idejas, nevis piešķir noteikumus, kā valoda jākonstruē. Šāda veida gramatika parasti balstās uz valodas un tās dažādo dialektu novērošanu un izpēti. No šī pētījuma gramatiķi spēj izšķirt, kā cilvēki faktiski lieto valodu, un pēc tam izveidot noteikumus vai sistēmas valodas veidošanai, pamatojoties uz šo lietojumu. Aprakstošā gramatika ir pretstatā preskriptīvajai gramatikai, kurā noteikumi tiek veidoti, pamatojoties uz to, kā gramatiķis uzskata, ka valoda ir pareizi jākonstruē.
Lingvistikā un gramatikas pētījumos parasti ir divas valodas izpētes un gramatikas pieejas: preskriptīvā un aprakstošā. Šīs dažādās pieejas ļauj gramatiķiem apsvērt dažādus valodas veidošanas aspektus un noteikt dažādus noteikumus attiecībā uz valodu, pamatojoties uz šīm pieejām. Aprakstošo gramatiku parasti izmanto tie, kurus interesē tas, kā valoda faktiski tiek lietota, nevis par to, kā valoda jālieto vai ko var uzskatīt par “pareizo” valodu. Pētnieki un aprakstošie gramatiķi bieži intervē cilvēkus vai atrod ierakstītas valodas paraugus no dabiskā konteksta, lai novērotu un saprastu, kā cilvēki lieto valodu.
Tā kā aprakstošā gramatika ir balstīta uz faktisko lietojumu, to joprojām var izmantot, lai izveidotu noteikumus, kas saistīti ar noteiktu valodu, taču tie ir balstīti uz to, kā cilvēki runā. Piemēram, angļu valodā ir aprakstošs noteikums, ka raksts parasti ir pirms lietvārda lietvārda frāzē, piemēram, “suns” vai “cepure”. Šis noteikums nav balstīts uz izpratni par to, kā vajadzētu lietot angļu valodu, bet gan uz angļu valodas runātāju novērojumiem. Aprakstošā gramatika ir saistīta ar valodas izpratni dabiskā lietošanā un noteikumu vai vadlīniju izveidi, lai labāk kodificētu un izprastu lingvistiskās struktūras.
Pretstatā aprakstošajai gramatikai, preskriptīvā gramatika ir pieeja, kas izstrādāta, lai saprastu, kā valoda ir jākonstruē. Daudzi noteikumi, kas valodu apguvējiem tiek mācīti klasē, jo īpaši jauni studenti, kuri mācās valodu, ir balstīti uz preskriptīvu valodas izpratni. Lai gan gan preskriptīvā, gan aprakstošā gramatika ir vienlīdz svarīgas un vienkārši pieiet valodas izpētei dažādos veidos, var rasties problēmas ar tīri preskriptīvu pieeju. Piemēram, bieži citētais noteikums, kas aizliedz lietot prievārdu teikuma beigās, ir preskriptīvs noteikums, kura pamatā ir latīņu valodas gramatikas likumi. Daudzi gramatiķi ir iebilduši pret šo noteikumu vairāk nekā gadsimtu un uzstāj, ka teikuma beigas ar prievārdu ir pilnīgi pieņemami angļu valodā.