Apspriede ir privāta sanāksme, kurā žūrijas vai tiesnešu kolēģijas locekļi apspriež lietas faktus un pieņem lēmumu. Tiek veiktas apspriedes, lai noteiktu vainu vai nevainību, un tās var izmantot arī tad, kad cilvēki apsver lēmumu par sodu. Apspriešanas process ir svarīga daudzu tiesību sistēmu sastāvdaļa, kas sniedz iespēju cilvēkiem, kas uzklausījuši lietas faktus, tos rūpīgi izsvērt un nonākt pie loģikas un saprāta sprieduma.
Klasisks apspriedes piemērs ir žūrijas apspriede. Kad lieta ir pabeigta, zvērinātie tiek pavadīti uz privātu telpu, kur viņi apspriež lietu un balso par to, vai spriedumam jābūt par vainīgu vai nevainīgumu. Var notikt vairākas balsošanas, jo zvērinātie apspriežas, un zvērinātie parasti tiek mudināti censties panākt vienprātīgu rezultātu, nevis tā saukto “piekarināto žūriju”, kurā zvērinātie nevar vienoties par spriedumu.
Pirms zvērinātie ieiet telpā, lai apspriestos, tiesnesis sniedz norādījumus. Tiesnesis izskaidro pierādīšanas standartus un apspriež dažādus spriedumus, kurus var atgriezt. Zvērinātie var lūgt instrukciju kopiju vai instrukcijas atkārtot, un tas bieži tiek ieteikts, ja instrukcijas ir garas vai sarežģītas.
Apspriedes laikā tiek ievēlēts viens žūrijas priekšsēdētājs, kurš parasti uzrauga apspriedes norisi, tostarp balsu skaitīšanu un diskusijas vadīšanu. Kad spriedums ir pieņemts, priekšsēdētājs brīdina gaidošo tiesu izpildītāju, un zvērinātie tiek pavadīti atpakaļ tiesas zālē, lai nolasītu spriedumu. Dažos gadījumos apspriede var ilgt tikai dažas minūtes, savukārt citos tas var ilgt vairākas dienas. Dažreiz tiesnesis pavēl zvērināto žūriju šajā laika posmā atsavināt, kas nozīmē, ka viņi nevar sazināties ar citiem cilvēkiem un tiek turēti izolēti, līdz viņi ir vienojušies par spriedumu. Sekvestrācija tiek pasūtīta, ja pastāv bažas, ka zvērinātos varētu ietekmēt cilvēki ārpus tiesas zāles.
Zvērinātie apspriežu laikā nedrīkst viens otru piespiest, piespiest vai draudēt. Lai gan spriedze zvērināto zālē dažkārt ir augsta, ir jāievēro ētikas standarti, lai nodrošinātu, ka spriedums ir spēkā. Ja zvērinātais jūtas spiests pieņemt lēmumu, tas var būt pamats vēlākai juridiskai apstrīdēšanai, un tāpēc tiesa vēlas būt piesardzīga, lai izvairītos no jebkādām neatbilstībām žūrijas telpā.