Aptuvenais atskaņs, ko dažkārt sauc par atskaņu, rodas starp diviem vārdiem, kas pēc skaņas ir līdzīgi, bet precīzi neatskaņo. Tas kontrastē ar perfektu vai patiesu atskaņu, kurā vārdi patiesībā atskaņo. Ierīce tiek izmantota dzejā, dzejoļos un dziesmu rakstīšanā, ja patiess atskaņs neatbilst skaņdarba nozīmei vai ja nav patiesa atskaņa.
Tāpat kā ar īstu atskaņu, aptuvenais atskaņs parasti parādās pēdējā, uzsvērtā zilbē. Tas parasti ir vienzilbisks, kas nozīmē, ka tuvu atskaņa attiecas tikai uz vienu zilbi. Daudzzilbisks tuvu atskaņa, kas ir aptuvens atskaņa, kurā vairāk nekā viena zilbe no diviem vārdiem gandrīz atbalsojas, ir diezgan reti sastopams.
Patiesas atskaņas piemērs varētu būt vārdi “patiess” un “zils”. Tuvākās atskaņas piemēri varētu būt “platums” un “dziļums”. Lai gan šie divi vārdi faktiski nav atskaņas, līdzīgā skaņa ir tuvināta atskaņai.
Viens no galvenajiem iemesliem aptuvenās atskaņas izmantošanai ir tas, ka vienkārši nav neviena vārda, kas ideāli atskaņu ar attiecīgo vārdu. Kad tas notiek, skaņdarba atskaņa ļauj rakstītājam pieturēties pie sākotnējā vārda izvēles, nedaudz izstiepjot noteikumus. Angļu valodas vārdu piemēri, kuriem nav pieejama perfekta atskaņa, ir angst, bulb, filmed, oblige un wolves. Vairākiem skaitļu-vietu rādītājiem trūkst arī perfekta atskaņa angļu valodā. Tie ietver piekto, sesto, astoto un divpadsmito.
Vēl viens aptuvenās atskaņas mērķis ir ļaut lietot konkrētu vārdu, lai gan tas ne visai iekļaujas atskaņas shēmā. Visbiežāk tas notiek, ja rakstnieks vēlas nodot noteiktu attēlu vai emocijas un tam ir nepieciešams konkrēts vārds vai vārda veids. Dažos gadījumos var būt pieejams īsts atskaņa, taču tas var neatbilst dzejoļa noskaņai vai plūsmai, vai arī tam var nebūt nozīmes, kas atbilst stāstam vai vēstījumam.
Parasti tuvējo vai aptuveno atskaņu var izmantot perfekta atskaņa vietā jebkurā atskaņu shēmā. To var izmantot visā gabalā vai var sajaukt ar līnijām, kas perfekti atskaņo. Dažas formālas dzejas formas neļauj izmantot tuvu atskaņas atskaņas, tā vietā pieprasa, lai visi atskaņas būtu nevainojami. Tas nenozīmē, ka rakstnieks šajos formātos nevar izmantot tuvu atskaņu, tas nozīmē tikai to, ka, šādi rīkojoties, viņš rada skaņdarbu, kas neatbilst formas standartiem.