Arhitektūras konservācija ir tādu ēku saglabāšanas process, kurām ir vēsturiska vai estētiska vērtība. Tas var ietvert juridisku standartu ieviešanu, kas aizliedz nekustamo īpašumu īpašniekiem pārveidot vai nojaukt svarīgas struktūras vai ieguldīt ēkās un materiālos, kas paredzēti ilgstošai kalpošanai. Arhitektūras saglabāšanas praksi var attiecināt gan uz senām celtnēm, piemēram, Gīzas Lielās piramīdas, gan uz salīdzinoši jaunām ēkām, piemēram, ikoniskām 19. gadsimta brūnakmens pilsētas mājām, kas atrodamas visā Ņujorkā. Šī prakse var būt diezgan pretrunīga, jo atbalstītāji norāda uz nepieciešamību saglabāt pagātni un kritiķi apgalvo, ka saglabāšanas prakse ir pārāk ierobežojoša un var kavēt progresu.
Arhitektūras konservācijas process balstās uz trim pamata metodēm. Pirmā ir saglabāšana, kurā kopienas vai pašvaldības pieņem likumus, kas neļauj īpašuma īpašniekiem bez atļaujas veikt izmaiņas struktūrā. Tas palīdz saglabāt fasādes vēsturiskās vai estētiskās īpašības un saglabāt struktūru nākamajām paaudzēm. Daudzas pilsētas ļauj saglabājamo īpašumu īpašniekiem veikt dažas iekšējās izmaiņas, lai gan ārējās izmaiņas ir ierobežotas.
Rehabilitācija un restaurācija ir vēl viens paņēmiens, ko izmanto arhitektūras saglabāšanā. Šī metode ir vērsta uz to, lai palīdzētu īpašumu īpašniekiem veikt jutīgus remontdarbus un veikt kārtējo apkopi, kas palīdzēs saglabāt ēkas vēsturisko raksturu. Reabilitācijas konservāciju var piemērot arī pamestām vai stipri bojātām konstrukcijām. Attiecīga iedzīvotāju grupa vai pašvaldības aģentūra var uzņemties atbildību par pamestas ēkas atjaunošanu, lai saglabātu tās struktūru. Viņi var atjaunot ēku un pārveidot to par muzeju vai konservēt ēku un izmantot to jaunai funkcijai.
Trešais arhitektūras saglabāšanā izmantotais paņēmiens ir celtniecība ar skatu uz nākotni. Daudzi celtnieki koncentrējas uz lētākiem materiāliem, kas palīdz samazināt izmaksas. Daži rajoni vai pilsētas pieprasa, lai visās jaunajās ēkās vai renovācijā šajā teritorijā būtu jāievēro noteikti estētiskie standarti. Piemēram, galvenās ielas zonā, kas izklāta ar ķieģeļu ēkām, var būt nepieciešams, lai visi jauni īpašumi tuvākajā apkārtnē būtu jābūvē no ķieģeļiem. Šis paņēmiens ne tikai saglabā ielas vizuālo pievilcību, bet arī nodrošina ēkas ilgu kalpošanas laiku.
Arhitektūras saglabāšanas likumus un kodeksus nosaka atsevišķas pilsētas. Dažos apgabalos ar bagātu vēsturi var izveidot vēsturiskus rajonus, kuros nevar veikt nekādas izmaiņas bez komitejas vai kopienas apstiprinājuma. Citi ievieš mazāk ierobežojošus aizsardzības rajonus, kuros īpašumu īpašnieki var veikt nelielas izmaiņas, bet jebkurai nozīmīgai atjaunošanai vai nojaukšanai ir nepieciešams komitejas apstiprinājums.