Ars Moriendi jeb “Miršanas māksla” bija 15. gadsimta grāmata, kas būtībā bija rokasgrāmata par nāvi un miršanu. Tas apkopoja Rietumu kristiešu uzskatus par nāvi vienā sējumā, kas sākotnēji tika izdots latīņu valodā un vēlāk tulkots daudzās Eiropas valodās. Pirmais Ars Moriendi izdevums, kas pazīstams kā garā versija, tika izlaists 1415. gadā; 1450. gadā kā sava veida ātra uzziņa tika izdota īsāka versija ar kokgriezumu ilustrācijām.
Lai gan priekšstats par nāves un miršanas rokasgrāmatu dažiem mūsdienu cilvēkiem varētu šķist dīvains, Ars Moriendi patiesībā bija ļoti svarīga un viduslaiku kristieši to ļoti novērtēja. Šīs grāmatas izdošana radās, reaģējot uz Melno nāvi, kas pārņēma Eiropu un nesaudzēja garīdzniekus. Tradicionāli priestera pienākums bija mācīt mirstošos, taču, tā kā priesteru trūka, kristieši cīnījās par labu nāvi, un Ars Moriendi bija priestera vieta reģionos, kur priesteri nevarēja tikt galā ar visi mirstošie.
Ars Moriendi garajā versijā bija iekļauta īsa paša nāves pārdoma, kas liek domāt, ka nāve ne vienmēr ir slikta lieta vai pat kaut kas, no kā būtu jābaidās. Tajā arī uzskaitīti kārdinājumi, ar kuriem saskārās mirstošais, un kā no tiem izvairīties, kā arī sniegti norādījumi par atbilstošu uzvedību mirstošā draugu un ģimenes lokā. Grāmatā bija arī sadaļa ar lūgšanām par mirušajiem, kā arī pārdomas par Kristu un pestīšanu, kā arī virkne jautājumu, ko uzdot cilvēkiem nāves gultā; šie jautājumi tika izstrādāti, lai rosinātu tālākas pārdomas.
Viduslaiku kristiešiem nāve bija ļoti svarīgs notikums, un viņi vēlējās pārliecināties, ka viņiem ir laba nāve, nodrošinot ātru ceļojumu uz debesīm. Ars Mordiendi nodrošināja pamatu, kam sekot, piedāvājot ieteikumus, cerību un pārdomas cilvēkiem, kuri cīnās ar bailēm no nezināmā. Grāmata arī sniedza godīgu skatījumu uz nāves faktu, ar ko viduslaikos cilvēki pastāvīgi saskārās, pateicoties Melnajam mērim un citām epidēmijām.
Mūsdienās apritē var atrast dažādas Ars Moriendi faksimila kopijas, daudzas kā vēsturiskus interešu objektus, nevis kā rokasgrāmatas, kas mūsdienu mirstošajiem jāuztver nopietni. Tomēr daži cilvēki ir norādījuši, ka mūsdienu Ars Moriendi forma varētu būt ļoti noderīga, īpaši sabiedrībās, kur etiķete un noteikumi, kas attiecas uz nāvi, miršanu un sērām, ir kļuvuši neskaidri.