Atelofobija ir stāvoklis, kad indivīds izrāda ārkārtējas bailes no nespējas sasniegt pilnību kādā no savām darbībām, idejām vai uzskatiem. Šī ļoti jūtīgā un bailīgā nepatika pret jebkāda veida nepilnībām var likt cilvēkiem kļūt ļoti kritiskiem pret visu, ko viņi saka vai dara, vienmēr baidoties, ka viņu piedāvājums ir kļūdains un nav pietiekami labs. Bailes no nepilnības pārsniedz vēlmi darīt lietas pēc iespējas kompetentāk; gadījumos, kad ir patiesa fobija, stāvoklis kļūst par apsēstību, kas efektīvi grauj attiecības un padara gandrīz neiespējamu funkcionēt sabiedrībā.
Tāpat kā ar vairākām fobijām, cilvēki, kuriem attīstās atelofobija, bieži ir ļoti inteliģenti un viņiem ir daudz talantu un spēju. Atšķirībā no daudziem cilvēkiem, kuri mēra savu kompetenci attiecībā pret citiem ar līdzīgiem talantiem, īsts atelofobs nosaka pilnības standartu, kuru nav iespējams sasniegt. Šī neiespējamā personīgā standarta dēļ indivīds, kas cieš ar šo stāvokli, pastāvīgi mēģinās pilnveidot, pārstrādāt vai uzlabot kaut ko tādu, ko apkārtējie jau augstu novērtē.
Šīs fobijas simptomi ir augsta iracionāla aizkaitināmība, kas vērsta uz sevi un dažreiz izpaužas pret citiem. Atelofobiks bieži ir tik nobijies, ka neizdosies sasniegt savu līmeni, ka bailes viņu imobilizē un nespēj pabeigt projektus vai arī tos nepiedos, jo baidās, ka tie nav pietiekami labi. Bieži sastopama augsta uzbudināmības pakāpe, kā arī bezmiegs un nespēja atpūsties kaut uz pāris mirkļiem. Pacients pastāvīgi atrodas uz robežas un jūt spiedienu turpināt darbu, līdz tiek sasniegta pilnība.
Tā kā stāvokli ietekmējošie faktori ir sarežģīti, ir nepieciešams psihologs vai terapeits, lai patiesi identificētu un definētu atelofobiju. Terapeits var palīdzēt pacientam samierināties ar šīm neracionālajām bailēm nesasniegt pilnību un atrast veidus, kā mainīt tendenci. Ārstēšanas kursa ietvaros terapeits var ieteikt lietot prettrauksmes medikamentus, lai palīdzētu pacientam īsu laiku atpūsties. Pastāvīga terapija palīdz atjaunot dzīves līdzsvaru, kas nenovērš konkurences pozitīvos aspektus un neapslāpē indivīda radošumu. Tā vietā sarūgtinājums par nespēju būt ideālam tiek aizstāts ar sasnieguma sajūtu par labi padarītu darbu, kas ir apbrīnas vērts visiem, tostarp tiem, kas ir iecerējuši un pabeidzuši uzdevumu.