Banku likums nosaka, kā bankai jādarbojas. Lielākā daļa attīstīto valstu, piemēram, Francija, Vācija un Lielbritānija, izmanto vienu regulatoru. Amerikā bankas ir pakļautas gan federālajiem, gan štatu likumiem, padarot Amerikas banku darbību par sarežģītāku lietu. Uz bankām Eiropas Savienībā (ES) attiecas arī ES, kā arī nacionālās regulas. Neatkarīgi no sistēmas valstis cenšas organizēt bankas un noteikt, kā tās darbojas.
Lielākajai daļai valstu, regulējot banku tiesību aktus, ir kopīgi mērķi. Tie ietver privātuma aizsardzību, kredītu piešķiršanu, kreditoru riska samazināšanu un izvairīšanos no pilnīgas bankas bankrota. Dažādām valstīm ir dažādi noteikumi par šiem jautājumiem. Daži par visu vērtē stabilitāti, bet citi par privātumu.
Valdības pieprasa bankām turēt noteiktus skaidras naudas noguldījumus, lai tās varētu darboties. Tie neļauj bankai aizņemties lielus aizdevumus vai aizdot vairāk, nekā tā spēj. Teorētiski šāda aizsardzība banku tiesību aktos pasargā patērētājus no bankas bankrota sliktu ieguldījumu dēļ. Tas arī teorētiski aizsargā valdību no šādu banku glābšanas. Finanšu krīzes, piemēram, 2008. gada globālais banku sabrukums, pierāda, ka aizsardzības pasākumi ir pastāvīgi jāpārskata.
Informācijas apjoms, kas bankai ir jāizpauž, ir atkarīgs no valsts banku likuma. Bankām bieži ir jāatklāj savas aizdevumu likmes un hipotēkas darbības, lai patērētāji varētu izlemt, vai banka vislabāk atbilst vietējās kopienas interesēm. Kopienas investīcijas ietver aizdevumu likmes mazajiem uzņēmumiem; tas ietver arī bankas izsniegto mazo uzņēmumu aizdevumu kopējo summu. Valstis vēlas, lai to bankas atbalstītu to mazo un neatkarīgo uzņēmumu darbību.
Atbildība un privātums ir daļa no bankas pienākuma pret patērētāju aizsardzību. Tas ietver arī to patērētāju aizsardzību, kuri ir ņēmuši aizdevumus, hipotēkas un debetkartes. Tas arī regulē to, kā banka var iekasēt parādus, piemēram, kredītkaršu parādus, un atsavināt īpašumus, ja pircēji nespēj veikt hipotēkas maksājumus.
Banku tiesību akti arī aizsargā potenciālos patērētājus, prasot bankām nediskriminēt. Tas nozīmē, ka banka nevar atteikties izveidot kontu, pamatojoties uz personas vecumu, rasi, dzimumu un citiem faktoriem. Vienīgais faktors, kas jāņem vērā, ir potenciālā klienta finansiālais stāvoklis pieteikuma iesniegšanas brīdī.
Valdības noteikumi un banku tiesību akti nosaka, ka bankām ir jāsadarbojas kriminālizmeklēšanā. Pat daudzas nodokļu oāzes ir parakstījušas ES noteikumus, lai apturētu naudas atmazgāšanu un citas noziedzīgas darbības. Ja valstis klientu privātumu vērtē augstāk par visām citām lietām, tas nozīmē, ka tiek samazināts to darbību regulējums, bet tas nenozīmē, ka tās atbalsta nelikumīgas darbības.