Beznosacījuma stimuls ir kaut kas tāds, kas dabiski izraisa reakciju no organisma. Termins nāk no klasiskās kondicionēšanas, psiholoģiskās procedūras veida, kuru pirmo reizi sistemātiski pētīja Ivans Pavlovs. Beznosacījuma stimuls ir galvenais kondicionēšanas eksperimentā; tas ir ķīlis, ko pētnieks izmanto, lai sāktu iejaukties uzvedībā.
Pieņemsim, ka Viljams raud ikreiz, kad kāds viņu apvaino. Saskaņā ar klasiskās kondicionēšanas teoriju šo reakciju var izmantot, sistemātiski saistot apvainojumus ar kādu citu stimulu. Piemēram, ja katru reizi, kad mocītājs apvaino Viljamu, spīdzinātājs viņam parāda arī vienradža attēlu, Viljams galu galā var tikt nosacīts, lai raudātu, ieraugot vienradža attēlus.
Šajā piemērā apvainojums ir beznosacījumu stimuls. Kad Viljams raud, atbildot uz apvainojumu, šo uzvedību sauc par beznosacījumu atbildi. Šī uzvedība ir atkarīga no reakcijas, kas tika novērota Viljamam pirms eksperimenta sākuma. Jaunais stimuls — vienradža attēls — ir nosacīts stimuls. Ja Viljams tagad raud ikreiz, kad viņš ierauga vienradža attēlu, šī uzvedība tiktu saukta par nosacītu atbildi.
Klasiskās kondicionēšanas prototipisks piemērs, protams, ir Pavlova eksperiments ar suņiem. Slavenākajā no šiem eksperimentiem Pavlovs piezvanīja zvaniņu pirms viņu barošanas. Suņiem dabiski siekalojās, kad tie tika pakļauti barībai; ar laiku viņiem sāka tecēt siekalošanās, dzirdot vien zvana signālu. Šajā eksperimentā pārtika ir beznosacījuma stimuls, jo tas dabiski rada siekalošanos. Zvans ir nosacīts stimuls; siekalošanās kļūst no beznosacījuma uz nosacītu reakciju, kad suņi to izrāda kā atbildi uz zvana signālu, nevis barību.
Klasiskā kondicionēšana ir saistīta, bet atšķiras no citas psiholoģiskas procedūras, ko sauc par operantu kondicionēšanu. Operanta kondicionēšanā uzvedība tiek mainīta, atalgojot vai sodot to pēc tās izpildes. Šāda veida kondicionēšanas piemērs ir suņa pacienāšana, kad tas pēc pieprasījuma veic kādu triku.
Stingri sakot, operantajā kondicionēšanā nav beznosacījumu stimula. Tomēr pastiprinājums, kas tiek piešķirts dzīvniekam pēc tam, kad tas ir veicis kādu uzvedību, ir tuvs analogs beznosacījuma stimulam, jo tas balstās uz kādu zināmu jau esošu reakciju. Ar balvām, piemēram, ar suņu gardumu, nepietiktu operantu kondicionēšanai, ja tās pēc savas būtības neiepriecinātu suni. Tāpat sods neatturētu no uzvedības, ja vien tas jau bez nosacījumiem neradītu sāpes.