Blemmiji ir mitoloģiski briesmoņi, kurus aprakstījis Plīnijs Vecākais žurnālā Naturalis Historia (apmēram 77. gads p.m.ē.). Vēlākajās romiešu laikmeta vēsturēs šis vārds tika saistīts ar īstu Āfrikas etnisko grupu – Beja tautu. Beja, ko vēlākie romieši dēvēja par Blemmijiem, bija nomadu cilts, kas iesaistījās vairākās militārās cīņās ar romiešiem.
Grāmatā Naturalis Historia Plīnijs Vecākais Blemjus apraksta kā acefālus vai bezgalvas, ar muti un acīm uz krūtīm. Līdzīgas radības vēlāk tika aprakstītas citos tā sauktās dabas vēstures darbos. Ievērojot tradīciju mazpazīstamiem cilvēkiem un vietām piešķirt zvērīgus atribūtus, sers Valters Rolijs ievieto tos Jaunajā pasaulē un savā 1595. gada grāmatā “Gviānas atklājums” sauc par Evaipanomu.
Vēlāk šīs radības angļu folklorā ienāca kā antropofāgi jeb cilvēkēdāji. Šekspīrs tos piemin grāmatās “Jautrās Vindzoras sievas” (1602) un Otello (1605). Blemmyes parādījās arī dažādās Eiropas viduslaiku enciklopēdijās.
Vēsturiskie Blemmiji dzīvoja galvenokārt mūsdienu Sudānā. Viņi bija Ēģiptes nūbieši, un viņu galvenās dievības bija Izīda, Mandulis un Anhurs. Grieķu ģeogrāfs Strabons, rakstot gadsimtā pirms Plīnija, aprakstīja viņus kā mierīgus cilvēkus. Tomēr līdz mūsu ēras 2. gadsimta beigām viņi bija kļuvuši par nozīmīgu militāru spēku.
194. gadā pēc mūsu ēras Blemmiji palīdzēja Peskennijam Nigēram cīņā pret Septimiju Severu, lai iegūtu imperatora krēslu. Septimijs Severuss galu galā guva virsroku. Mūsu ēras 3. gadsimtā Blemji vairākas reizes iesaistīja romiešus cīņā, bieži cīnoties iespējamo romiešu uzurpatoru pusē.
Blemmiji ne mazāk kā piecas reizes iebruka arī LejasĒģiptē jeb Tēbās. Tas radīja īpašu problēmu romiešiem, jo šī teritorija bija impērijas graudu ražošanas centrs. Lai gan Blemmiji bieži cīnījās, galu galā viņi neatbilda Romas militārajiem spēkiem.
Blemmiji cieta graujošu sakāvi Markusa Aurēlija Probusa vadībā 279.–280. g. p.m.ē. Tomēr viņi atkal iebruka Ēģiptē kopā ar Nobatae cilti Diokletiāna valdīšanas laikā. Mūsu ēras 298. gadā imperators vienojās par miera līgumu ar ciltīm, atceļot Romas robežas uz ziemeļiem līdz Filai un piešķirot abām ciltīm ikgadēju zelta stipendiju.