Brīvā tirdzniecība ir sistēma, kurā preces, kapitāls un darbaspēks brīvi plūst starp valstīm, bez šķēršļiem, kas varētu kavēt tirdzniecības procesu. Daudzām valstīm ir brīvās tirdzniecības līgumi, un vairākas starptautiskas organizācijas veicina brīvu tirdzniecību starp saviem dalībniekiem. Ir vairāki argumenti gan par, gan pret šo praksi, ko sniedz virkne ekonomistu, politiķu, nozaru un sociālo zinātnieku.
Tirdzniecības līgumā ir novērsti vairāki tirdzniecības šķēršļi. Nodokļi, tarifi un importa kvotas ir atcelti, tāpat kā subsīdijas, nodokļu atvieglojumi un citi atbalsta veidi vietējiem ražotājiem. Tāpat tiek atcelti valūtas plūsmas ierobežojumi, kā arī noteikumi, kurus varētu uzskatīt par šķērsli brīvai tirdzniecībai. Vienkārši sakot, brīvā tirdzniecība ļauj ārvalstu uzņēmumiem tirgoties tikpat efektīvi, viegli un efektīvi kā vietējiem ražotājiem.
Koncepcijas pamatā ir ideja, ka tā samazinās preču un pakalpojumu cenas, veicinot konkurenci. Vietējie ražotāji vairs nevarēs paļauties uz valdības subsīdijām un cita veida palīdzību, tostarp kvotām, kas būtībā liek iedzīvotājiem pirkt no vietējiem ražotājiem, savukārt ārvalstu uzņēmumi var ielauzties jaunos tirgos, kad tiks atcelti tirdzniecības šķēršļi. Papildus cenu samazināšanai brīvajai tirdzniecībai ir arī jāveicina inovācijas, jo konkurence starp uzņēmumiem izraisa nepieciešamību izstrādāt inovatīvus produktus un risinājumus, lai ieņemtu tirgus daļu.
Brīvā tirdzniecība var arī veicināt starptautisko sadarbību, mudinot valstis brīvi apmainīties ar precēm un pilsoņiem. Nolīgumi starp tirdzniecības partneriem var veicināt arī izglītības priekšrocības, piemēram, inženieru nosūtīšana, lai apmācītu cilvēkus, kas ir augstākā līmeņa inženierzinātņu jomā vienā valstī, vai lauksaimniecības ekspertu nosūtīšana uz lauku apvidiem, lai mācītu cilvēkus par jaunām lauksaimniecības metodēm un pārtikas nekaitīguma praksi.
Oponenti bieži apgalvo, ka tas kaitē vietējiem ražotājiem, atverot konkurenci uzņēmumiem, kas darbojas valstīs ar mazāk stingriem darba likumiem. Piemēram, Eiropas Savienībā ir īpaši noteikumi par darba laiku, taisnīgām atalgojuma likmēm, darba apstākļiem un tā tālāk, kas palielina ražošanas izmaksas uzņēmumiem, kas darbojas Eiropas Savienībā. Turpretim darba likumi daudzās jaunattīstības valstīs, piemēram, Hondurasā, ir daudz vaļīgāki, ļaujot uzņēmumiem ražot produktus par zemām izmaksām, jo tiem ir zemas pieskaitāmās izmaksas.
Brīvā tirdzniecība arī ir radījusi bažas par produktu drošību dažu patērētāju aizstāvju vidū. Vairāki skandāli 21. gadsimta sākumā saistībā ar bojātiem pārtikas produktiem no Ķīnas uzsvēra jautājumu par preču iegādi no valstīm ar neefektīvām vai nepilnīgām regulējošām sistēmām. Citi cilvēki ir norādījuši, ka šāda veida tirdzniecība mudina uzņēmumus pārcelties, jo, kad tiek atcelti ārējās tirdzniecības šķēršļi, vietējiem uzņēmumiem nav iemesla nepārcelt darbību uz ārzemēm, lai izmantotu lētāku darbaspēku, lētas piegādes un vājās regulēšanas sistēmas.
SmartAsset.