Kas ir Cadenza?

Prakse faktiski sākās 1600. gadsimta beigās un 1700. gadsimta sākumā, kad slavenās itāļu operas zvaigznes izmantoja jebkuru iespēju, lai parādītu savas dziedātprasmes. Termins cadenza patiesībā nāk no cita mūzikas termina, kadence, kas attiecas uz skaņdarba, piemēram, ārijas, beigu notīm. Operdziedātāji bieži izgreznoja šīs nobeiguma daļas ar saviem sarežģītiem vokāla uzplaukumiem, un šī prakse kļuva par ikdienišķu.

Ja koncertam ir kadenza, tas bieži notiek pirmās daļas beigās un bieži vien ir dramatiskākais, virtuozākais izpildījums skaņdarbā. Dažreiz to var izdarīt ar improvizāciju, kas nozīmē, ka mūziķi veido mūziku, spēlējot uzstāšanās laikā. Tādi komponisti kā Mocarts, Bēthovens un Vivaldi arī bija izpildītāji, un viņi izmantoja improvizētās kadenzas kā iespēju parādīt savu personību, jūtas un uzlabotas prasmes.

Tuvojoties kustības beigām, pārējais orķestris pārtrauc spēlēt, atstājot tikai vienu izpildītāju. Šis izpildītājs spēlēs kadenzu, ar savu iespaidīgo talantu un prasmēm virzot kustību līdz galam. Pēc kadenzas pārējais orķestris atsāk spēlēt nākamo daļu ar vai bez solista. Lielākajai daļai koncertu ir tikai viena kadenza, un tie vairs reti tiek improvizēti, lai gan šī prakse atgūst popularitāti.

Vēlākajos gados daudzi komponisti pierakstīja savas kadenzas, lai gan daži atstāja tās kā vietu augsti kvalificētu mūziķu improvizācijai. Dažos gadījumos citi komponisti radīja kadenzas konkrētiem koncertiem; piemēram, Bēthovena Vijoļkoncertā ir aptuveni 15 dažādas kadenzas, kuras sarakstījuši dažādi komponisti. Uzstāšanās laikā mūsdienās parasti improvizē tikai labākie mūziķi. Lielākā daļa izpildītāju raksta mūziku savai kadenzai pirms laika, liek citiem komponēt viņiem vai izmanto kādu no daudzajiem jau esošajiem.