Centrālā banka vai rezervju banka ir organizācija noteiktā valstī vai valstu koalīcijā, kas regulē visas valūtas piegādes un ar to saistītās politikas konkrētajā jomā. Centrālās bankas veic dažādas darbības, taču to svarīgākais uzdevums ir nodrošināt nacionālās valūtas un naudas piedāvājuma stabilitāti. Atkarībā no valsts tie var piederēt valdībai un tos var kontrolēt, vai arī tos var vadīt saskaņā ar noteikumiem, kas īpaši izstrādāti, lai novērstu plašu valdības iejaukšanos.
Centrālās bankas īpašās funkcijas var ietvert daudz dažādu uzdevumu. Šāda veida bankām ir pienākumi, kas var ietvert valūtas sadali un monetārās politikas īstenošanu. Tur var veikt arī banku nozares regulēšanu un oficiālu procentu likmju noteikšanu. Dažas valstis lūdz savu centrālo banku būt valdības bankai un arī aizdevējai mazākām bankām, ļaujot tām iziet grūtos laikos.
Amerikas Savienotajās Valstīs Federālo rezervju sistēma ir galvenā monetārā iestāde. To izveidoja Kongress, un tā darbojas neatkarīgi no ASV federālās valdības. Eiropā Eiropas Centrālā banka kontrolē eiro, kas ir valūtas forma, ko izmanto eirozonas dalībvalstis — Eiropas Savienības (ES) apakškopa. Eirozonas dalībvalstis ir likvidējušas savu nacionālo valūtu un centrālo banku sistēmu. Vienīgās Eiropas valstis bez šāda veida bankas ir Monako un Andora.
Tie, kas uzskata, ka centrālās bankas ir svarīga pasaules ekonomikas sastāvdaļa, var iebilst, ka bez noteikta veida regulējošas aģentūras valūtas ierobežošanai, procentu likmju noteikšanai un banku darbības regulēšanai valsts ātri nonāktu finanšu katastrofā. Atbalstītāji var uzskatīt, ka bez šādas kontroles valsts valūtas vērtība būtu nestabila, procentu likmes pieaugtu debesīs un bankas, visticamāk, tiktu slēgtas, atstājot noguldītājiem bez iespējas atgūt savu naudu. Citi apgalvo, ka centrālās bankas izjauc finanšu tirgu atvērtību un rada vairāk ļaunuma nekā labuma.