Censors ir kāds, kuram ir dotas tiesības kontrolēt informāciju, noņemot vai apspiežot to, kas tiek uzskatīts par nevēlamu. Materiāls, kas tiek cenzēts, var būt morāli problemātisks, politiski nekorekts, bīstams nacionālajai drošībai vai iebilstams citu iemeslu dēļ, kas var būt publisks un izteikts vai privāts un nenorādīts.
Vārds cenzors radās Senajā Romā, kur divi maģistrāti bija atbildīgi par pilsoņu un viņu īpašumu reģistrāciju ar saistītiem uzdevumiem, piemēram, nodokļu uzlikšanu, un vēlāk viņu kompetencē bija arī sabiedriskās morāles uzraudzība. Cenzora amats pirmo reizi tika izveidots 443. gadā pirms mūsu ēras un beidzās 22. gadā pirms mūsu ēras, kad imperators pārņēma viņu pilnvaras.
Tomēr Roma nebija vienīgā civilizācija ar cenzūras amatu. Ķīnā Cjiņu un Haņu dinastijās no 221. gada pirms mūsu ēras līdz 220. gadam mūsu ērā cenzoram tika uzticēts rūpīgi pārbaudīt imperatoru. Vēlāk birojs darbojās imperatora vārdā, meklējot oficiālu korupciju un nepareizi pārvaldītu valdību. Galu galā birojs kļuva par valdības biroju ar daudz plašākām pilnvarām, bet joprojām ar aci uz valdību, nevis uz cilvēkiem. Līdz ar Cjiņu dinastijas gāšanu 1911. gadā Ķīnā beidzās cenzora loma.
Līdzīga loma tika izveidota arī dažās citās Austrumāzijas valstīs, kas par paraugu izmantoja Ķīnas sistēmu. Gan Korejas valdībai, gan Japānas valdībai bija cenzūras sistēmas. Arī citās sabiedrībās ir bijuši cenzori.
Reliģijā cenzora loma Romas katoļu baznīcā ir labi zināma. Darbus, kas ir saistīti ar Svētajiem Rakstiem vai ir kaut kādā veidā saistīti ar reliģiju, teoloģiju vai citām cieši saistītām tēmām, izskata cenzors, kuram ir tiesības dot nihil obstat — spriedumu, ka “nekas netraucē” darbu publicēt. Pēc tam darbam bīskaps piešķir imprimatūru
Amerikas Savienotajās Valstīs pirmais grozījums, akadēmiskās brīvības princips un Informācijas brīvības likums mēdz aizsargāt daudzas darbības no cenzūras. Tomēr noteiktas aģentūras un personas ir pilnvarotas veikt cenzūru īpašās un ierobežotās situācijās.
Šeit ir daži piemēri. Militāristi var cenzēt klasificētas militārās informācijas izplatīšanu; Federālā sakaru komisija var cenzēt radio un televīzijas pārraides, kas tiek uzskatītas par neķītrām; skolas var kontrolēt noteikta veida saturu avīzēs, ko audzēkņi izdod ar savu finansējumu un to paspārnē; cilvēkus, kuri bezatbildīgi lieto runu, lai apmelotu, apmelotu vai apmelotu citus, var iesūdzēt tiesā, kas faktiski cenzē noteiktus runas veidus.