Kas ir daba pret audzināšanu?

Termins “daba pret audzināšanu” tiek lietots, lai apzīmētu ilgstošas ​​​​zinātniskas debates. Diskusiju avots ir jautājums par to, kam ir lielāka ietekme uz attīstību: kāda iedzimtajām īpašībām, ko nodrošina ģenētika, vai kāda vide. Patiesībā daudzi pētnieki šīs debates lielākoties ir nosaukuši par novecojušām, jo ​​gan iedzimtajām īpašībām, gan videi ir liela nozīme attīstībā, un tās bieži vien krustojas.

Vai aktieru bērns par aktieri kļūst ģenētikas dēļ, vai tāpēc, ka viņš ir audzis mājsaimniecībā, kurā mudina darboties? 20. gadsimta beigu pētījumi par debatēm par dabu pret dabu, šķiet, liek domāt, ka tas ir mazliet no abiem. Tomēr vēsturiski daži cilvēki uzskatīja, ka iedzimtajai dabai ir izšķiroša nozīme attīstībā. Cilvēki ir dzimuši nabadzīgiem, sportiskiem vai daudzām citām lietām, un nekas nevarēja mainīt šo iespējamo likteni.

Citi cilvēki uzskatīja, ka veids, kādā kāds tiek audzināts, ir izšķirošais faktors un ka cilvēki, kas, piemēram, audzināti par politiķiem, kļūs par politiķiem. Cilvēki, kuri uzskatīja, ka audzināšana ir galvenā ietekme, dažkārt tika saukti par “tabula rasa” vai “tukšas lapas” atbalstītājiem, atsaucoties uz domu, ka viņi domāja, ka visiem dzimšanas brīdī ir vienāds potenciāls.

Šis melnbaltais skatījums uz cilvēces attīstību tika saukts par “debatēm par dabu pret audzināšanu”, lai atšķirtu abas strīda puses. Jau 20. gadsimtā pētnieki veica pētījumus par šo problēmu un kaismīgi strīdējās abās pusēs. Dvīņu un māsu pētījumi izrādījās īpaši vērtīgi, jo pētnieki varēja izmantot cilvēkus ar līdzīgu ģenētisko materiālu (dabu), lai redzētu, kā viņu vide (audzināšana) viņus ietekmēja.

Dažas lietas acīmredzami ir dabā. Piemēram, zilas acis ir ģenētiskas, un vide nevar ietekmēt acu krāsu, lai gan cilvēki varētu izmantot krāsainus kontaktus, lai mainītu acu krāsu. No otras puses, valoda ir audzināšanas jautājums, ko nosaka tas, kur kāds ir dzimis. Kaut kas līdzīgs augumam tomēr ir abu krustojums. Kāds var piedzimt ar garu gēnu, bet bērnībā saņemt nepietiekamu uzturu, kā rezultātā augšana palēninās un neattīstās, kā paredzēts.

Lielākā daļa biologu mūsdienās piekrīt, ka debates par dabu pret audzināšanu ir pārāk vienkāršotas. Gan iedzimtībai, gan videi ir izšķiroša nozīme attīstībā, kas ir svarīgi apsvērumi. Tikpat labi varētu jautāt par to, kas ir svarīgāks taisnstūra laukumam, platums vai garums, kā to reiz darīja psihologs Donalds Hebs, kad viņam tika jautāts par debatēm par dabu pret audzināšanu.