Kas ir darba aizsardzības apmācība un kā tā notiek Latvijā?

Sistēmas pamatā ir darba devēja pienākums, nevis darbinieka brīvprātīga sertifikācija. Pirms patstāvīga darba sākšanas nodarbinātais saņem ievadapmācību par uzņēmumu kopumā un sākotnējo instruktāžu konkrētajā darba vietā: par iekārtām, vielām, individuālajiem aizsardzības līdzekļiem un rīcību avārijas gadījumā. Vēlāk seko atkārtota instruktāža noteiktos intervālos, neplānota instruktāža pēc nelaimes gadījuma vai darba procesa maiņas un mērķa instruktāža vienreizējiem uzdevumiem. Atkārtotās instruktāžas biežumu nosaka Ministru kabineta noteikumi par apmācības kārtību darba aizsardzības jautājumos, un paaugstinātas bīstamības darbos tā jāatkārto biežāk nekā parastā birojā. Katru instruktāžu reģistrē, un paraksts apliecina, ka darbinieks saprot, ko drīkst un ko nedrīkst darīt.

Otrs sistēmas balsts ir darba aizsardzības speciālists. Uzņēmums var apmācīt savu darbinieku atbilstošā izglītības programmā vai piesaistīt kompetentu speciālistu no malas; bīstamajās nozarēs, piemēram, būvniecībā, kokapstrādē vai ķīmisko vielu apritē, noteiktos gadījumos jāpiesaista kompetenta institūcija. Programmu līmeņus un to apjomu nosaka normatīvie akti, tāpēc pirms līguma slēgšanas ir vērts pārliecināties, vai pakalpojuma sniedzējs tiešām ir reģistrēts kā kompetentā institūcija; to var noskaidrot Valsts darba inspekcijā. Speciālista uzdevums nav lasīt lekcijas, bet gan organizēt darba vides riska novērtēšanu, plānot pasākumus risku samazināšanai, sekot obligātajām veselības pārbaudēm un izmeklēt nelaimes gadījumus.

Trešais elements, ko uzņēmumi visbiežāk aizmirst, ir uzticības persona. To ievēlē paši nodarbinātie, un darba devējam ir pienākums nodrošināt tai apmācību darba laikā un uz sava rēķina. Uzticības persona piedalās riska novērtēšanā, tai ir tiesības saņemt informāciju par darba vides mērījumiem un nelaimes gadījumiem, kā arī vērsties Valsts darba inspekcijā, ja darba devējs uz problēmu nereaģē. Praksē tieši uzticības persona ir tā, kas pamana, ka instruktāža notiek tikai uz papīra.

Atsevišķi no vispārējās apmācības pastāv specializētas apliecības konkrētiem darbiem: darbs augstumā, sprādzienbīstamā vidē, ar celšanas mehānismiem vai spiedieniekārtām, elektrodrošības grupas, pirmās palīdzības apmācība. Šeit apmācību sniedz licencētas mācību iestādes, un darba devējam jāspēj uzrādīt attiecīgie dokumenti. Būvniecībā papildus darbojas darba aizsardzības koordinatora institūts, kas saskaņo vairāku uzņēmēju vienlaicīgu darbu vienā objektā.

Galvenā atšķirība no ASV modeļa ir tā, ka OSHA karte pieder darbiniekam un to bieži pieprasa pasūtītājs, savukārt Latvijā par apmācības organizēšanu un tās kvalitāti atbild darba devējs, un par trūkumiem soda tieši viņu. Tāpēc ASV kursa apliecība Latvijā neaizstāj instruktāžu, bet Latvijā saņemtā apmācība ir spēkā arī tad, ja tai nav skaistas plastikāta kartes.

Biežākās kļūdas atkārtojas no uzņēmuma uzņēmumā. Instruktāžu pārvērš par parakstu vākšanu, riska novērtējumu neatjauno pēc jaunas iekārtas iegādes vai telpu maiņas, individuālos aizsardzības līdzekļus izsniedz bez uzskaites, bet apmācības dokumentus glabā tikai ārpakalpojuma sniedzēja datorā. Vēl viena tipiska kļūda ir uzskatīt, ka uz īslaicīgiem darbiniekiem, praktikantiem vai apakšuzņēmēja cilvēkiem prasības neattiecas. Tās attiecas, un tieši šādās situācijās notiek vairums smago negadījumu.