Rakstnieki un runātāji galvenokārt izmanto darbības vārdus, lai norādītu uz darbības veidu, piemēram, “lidot” vai lai norādītu uz vispārēju esamības stāvokli, piemēram, “dzīvot”. Īpašs darbības vārdu veids, kas pazīstams kā kopula vai saistīšanas darbības vārds, apraksta teikuma priekšmetu, angļu valodā parasti izmantojot terminu “būt”. Darbības vārdi daudzās valodās darbojas kā viens no teikuma pamatelementiem; vairumam gramatisko angļu teikumu ir nepieciešams vismaz viens lietvārds, kas darbojas kā subjekts, un predikāts, kas parasti ietver vienu vai vairākus darbības vārdus.
Darbības vārdu forma un funkcija
Teikumā darbības vārdam parasti ir infinitīva vai konjugēta forma. Angļu valodā infinitīva forma parasti ietver vārdu “to”, piemēram, “skriet” vai “lēkt”. Tomēr konjugētajiem darbības vārdiem tiek atmests vārds “uz”, un tiem ir tādas formas kā “skrien” un “lēca” vārdos “Viņš skrien katru dienu” vai “Viņa pārlēca pāri šķērslim”. Šīs konjugētās formas parasti tiek locītas vai kaut kādā veidā mainītas, lai norādītu kaut ko par teikumu, kurā darbības vārds ir daļa, piemēram, “saspriegums” vai “balss”. Konjugācijas noteikumi dažādās valodās ir atšķirīgi, tos, kas ievēro vienkāršu konjugācijas likumu, sauc par “regulāru”, savukārt tos, kas to neievēro, sauc par “neregulāriem”.
Funkcijas ziņā darbības vārdi teikumā nodrošina darbību vai savieno vienu ideju ar citu. Izmantojot darbības vārdus, piemēram, “skriet”, “staigāt” un “peldēt”, tiek norādīts, ko dara teikuma subjekts, piemēram, “Viņš skrien” vai “Kaķis guļ”. No otras puses, kopula savieno divas idejas, pielīdzinot tās, piemēram, “Viņš ir mans skolotājs” vai “Mašīna bija sarkana”. Katrā lietojumā šie darbības vārdi parasti nāk aiz teikuma priekšmeta, uz kuru tie attiecas vai apraksta.
Primārie un palīgdarbības vārdi
Primārie darbības vārdi izsaka galveno darbību vai attiecības teikumā. Frāzē “Viņš skrien” vārds “skrien” norāda uz darbību. No otras puses, palīgdarbības vārdi sniedz sekundāru informāciju vai palīdz konjugēt primāros darbības vārdus. Piemēram, vārds “bija” teikumā “Viņš devās uz veikalu” ir primārā darbības vārda “iet” palīgs un konjugē to jaunā laikā.
Aktīvā un pasīvā balss
“Balss” norāda darbības vārda fokusu. Visvienkāršākā atšķirība ir starp aktīviem, uz priekšmetu vērstiem teikumiem, piemēram, “Es pagatavoju brokoļus”, un pasīviem vai uz objektu vērstiem teikumiem, piemēram, “Brokoļus gatavoju es”. Parasti cilvēki aktīvo balsi uzskata par pievilcīgāku un spēcīgāku rakstveidā nekā pasīvo, un rakstnieki bieži veido aktīvus teikumus, pareizi sakārtojot tajā priekšmetu, objektu un darbības vārdus.
Dažādi konjugācijas un locīšanas veidi
“Saspringts” norāda laiku, kurā notiek darbība. Angļu valodā tas parasti atšķir pagātni, tagadni un nākotni. Piemēram, darbības vārdu locīšana šādos teikumos rada trīs dažādus laika stāvokļus: “Sieviete sēdēja uz krēsla” vai “Sieviete sēž uz krēsla” vai “Sieviete sēdēs uz krēsla”. Dažas valodas maz atšķiras ar locījumu, tā vietā izmanto apstākļa vārdus vai palīgvārdus; Angļu valoda faktiski neloka starp tagadni un nākotni, bet izmanto palīgvārdu, lai mainītu no “sēž” uz “būs sēdēt”.
“Aspekts” apraksta kaut ko par darbības vārda būtību. Tas var atšķirt progresīvo un neprogresīvo, piemēram, teikuma “es paņemu spaini” locīšana var nozīmēt, ka kāds paņem spaini mūžīgi, katru dienu noteiktā laikā vai tikai vienu reizi. Tas atšķir statisko un dinamisko stāvokli; konkrēts notikums pretstatā mainīgai situācijai.
“Noskaņojums” norāda darbības vārda saistību ar nodomu vai realitāti. Angļu valodā nav daudz noskaņu, bet tiek izmantots indikatīvs, aprakstot faktu un viedokli, kā “Ursula apsēdās”; imperatīvs, aprakstot pavēli vai aizliegumu kā “Ursula, sēdies”; un subjunktīvs, kas ir diezgan atvērts un ietver tādus pieprasījumus kā “Džims ieteica Ursulai apsēsties”. Citās valodās tiek izmantots negatīvs noskaņojums, nevis lietots noliedzošs vārds, piemēram, “nē”, kas rada apgalvojumus, kas salīdzināmi ar “Ursula, nesēdies”.
Transitivitāte
Lielākajā daļā teikumu ir ietverti pārejoši, netransitīvi vai refleksīvi darbības vārdi. Pārejas darbības vārdi iedarbojas uz teikuma objektu, piemēram, “Viņš iemeta bumbu”, kur “Viņš” ir subjekts un “bumba” ir objekts, uz kuru tiek veikta darbība. Tomēr netransitīvie darbības vārdi vienkārši darbojas bez objekta, piemēram, “Kaķis gulēja”. Refleksīvie darbības vārdi iedarbojas uz pašu subjektu, kas redzams tādos teikumos kā “Viņš nometa pa kāpnēm”, kuros pārejošajam darbības vārdam seko objekts, kas atsaucas atpakaļ uz subjektu.