Politonalitāte ir kompozīcijas tehnika mūzikā, kurā komponists izmanto divus vai vairākus taustiņus, nevis tikai vienu. Piemēram, viens spēlētājs var uzstāties Do mažorā, bet cits vienlaikus spēlē Es mažorā. Katram izmantotajam taustiņam ir noteikts tonālais centrs, kas parasti ir ar taustiņu saistītā skalas pirmā nots. Izmantojot vairāk nekā vienu taustiņu, komponists izveido vairākus tonālos centrus, kas teorētiski padara mūziku sarežģītāku un klausītājam interesantāku.
Lai gan mūziķi mēdz klasificēt politonalitāti kā mūsdienu mūzikas metodi, pēc definīcijas tā pilnībā balstās uz simtiem gadu pastāvošiem tonāliem jēdzieniem. Patiesībā, ironiskā kārtā, mūsdienīgāka atonālā mūzika, kas pilnībā atsakās no tonālo centru izmantošanas, tehniski nevar būt politonāla, jo taustiņi labākajā gadījumā ir tikai ieteikti vai netieši. Tāpēc labāk ir uztvert tehniku kā radošu veidu, kā iegūt mūsdienīgu skanējumu, neatsakoties no tonālajiem noteikumiem.
Tā kā politonalitāte ir diezgan pamanāma, komponisti to izmanto tikai tad, kad viņi ar nolūku vēlas radīt drosmīgu iespaidu un ielikt mūsdienīgu vērienu tradicionālajai tonalitātei. Politonalitātes pamanāmības pakāpe tomēr ir atkarīga no tā, cik cieši ir saistīti atlasītie taustiņi, jo vairāki taustiņi vienmēr kaut kādā veidā harmonizē viens otru un tādējādi nekad nav īsti neatkarīgi. Piemēram, ja darbā tiek izmantots F mažors un A mažors, attiecības būtu trešdaļas intervāls, kas tiek uzskatīts par līdzskaņu un kas ir ļoti izplatīts. Tomēr, ja komponists uzrakstītu F mažorā un B mažorā, intervāls būtu palielināts vai paaugstināts ceturts, kas ir retāk sastopams, disonējošs intervāls, kas daudz vairāk pielīp pie auss.
Tā agrīnās formās tādi komponisti kā Volfgangs Amadejs Mocarts politonalitāti izmantoja taupīgi un vairāk, lai radītu komisku efektu. Vēlāk politonalitāte kļuva par veidu, kā komponisti uzsvēra, ka zināmā mērā muzikālais haoss var radīt patīkamu lielāku veselumu. Šo komponistu ideja bija tāda, ka mūziku interesantu padara tieši disonanse, kontrapunkts un “cīņa” starp spēlētājiem vai sekcijām. Viens no izcilākajiem komponistiem šajā ziņā bija Čārlzs Aivss, kura slavenā “Variācijas par Ameriku” tiek slavēta kā politonāls šedevrs.
Politonalitātei nav jābūt visā muzikālajā darbā, lai gan tā varētu būt. Iespējams, vienkāršākais piemērs tam būtu spēlētāji, kas izpilda vienu un to pašu melodiju paralēlā kustībā, sākot no diviem dažādiem laukumiem. Biežāk tas notiek, kad komponists vēlas sasniegt kulmināciju.