Difterijas toksīns ir ķīmiska viela, ko izdala infekcioza baktērija Corynebacterium diphtheriae jeb C. diphtheriae. Kad cilvēks ieelpo C. diphtheriae sporas, tās iesūcas rīklē un elpceļos un sāk izdalīt toksīnus. Ja imūnsistēma nav pietiekami spēcīga, lai nomāktu toksīnus, rodas potenciāli dzīvībai bīstama infekcija. Difterija ir lielā mērā izskausta attīstītajās valstīs vakcinācijas centienu dēļ, taču slimība joprojām skar tūkstošiem cilvēku gadā nabadzīgākos reģionos, kuriem nav pieejama kvalitatīva veselības aprūpe.
Ir veikti plaši medicīniskie pētījumi par C. diphtheriae un difterijas toksīnu. Baktērijas ir sastopamas visā pasaulē, un tās ir visizplatītākās mērenā klimatā. Lielākā daļa infekciju rodas, kad patogēni izplatās gaisā un saimnieks tos ieelpo. Nokļūstot ķermenī, C. diphtheriae sporas pievienojas gļotādām, kas pārklāj plaušas, elpceļus un kaklu. Baktērijas ir ļoti lipīgas, un indivīds ar to var inficēties pēc cieša kontakta ar inficētu personu.
C. diphtheriae ne vienmēr izdala difterijas toksīnu, un neaktīvas infekcijas parasti neizraisa veselības problēmas. Dažus baktēriju celmus var aktivizēt dzelzs no asinsrites, tomēr izraisot toksīnu izvadīšanu. Toksiskā iedarbība sākotnēji ir izolēta sākotnējā infekcijas vietā, un tā var izraisīt iekaisis kakls, klepus, aizsmakums un apgrūtināta elpošana.
Vairāku stundu vai dienu laikā difterijas toksīns sāk izplatīties pa asinsriti uz citām ķermeņa daļām. Personai var rasties ādas bojājumi, deguna blakusdobumu sastrēgums un biežas asiņainas degunas. Ja difterijas toksīns sasniedz sirdi, tas var izraisīt smagu iekaisumu un pietūkumu, kas paaugstina asinsspiedienu un rada sirdslēkmes risku. Retos gadījumos toksīni nervu sistēmā var izraisīt daļēju vai pilnīgu muskuļu paralīzi.
Persona, kurai ir iespējami difterijas simptomi, pēc iespējas ātrāk jānovērtē ārstam. Asins un krēpu analīzes var apstiprināt C. diphtheriae klātbūtni un norādīt, vai toksīni ir vai nav izdalīti. Sintētisko antitoksīnu var ievadīt tieši asinsritē, kas atceļ toksīna iedarbību. Turklāt tiek ievadīts penicilīns un citas antibiotikas, kas palīdz novērst sekundāras infekcijas. Pacientiem kritiskā stāvoklī var būt nepieciešama skābekļa terapija un rūpīga sirds uzraudzība, lai novērstu nopietnas komplikācijas.
Ja antitoksīnu šķīdumi ir viegli pieejami, lielāko daļu difterijas gadījumu var izārstēt. Tomēr vislabākā ārstēšana vispirms ir novērst infekciju un samazināt epidēmijas risku. Difterijas toksīna atšķaidīta forma lielākajā daļā valstu tiek izmantota kā daļa no ikdienas bērnu vakcinācijas grafika. Vakcināciju var saņemt arī pieaugušie, kuriem nekad nav bijusi difterija.