Diskursa analīze ir teksta izpētes un analīzes metode gan rakstiskā, gan runātā formā. Šī metode īsti neanalizē tekstu, kad runa ir par tā struktūru un sintaksi, bet gan šo teikumu nozīmi; tāpēc pieeja bieži tiek raksturota kā “pārsniedz teikumu”. Diskursu analīze ir ne tikai noderīga metode valodniecības jomā, bet arī tiek izmantota citās jomās, piemēram, sociālajās studijās, psiholoģijā un antropoloģijā.
Kā norāda vārds “diskurss”, diskursa analīzes metode koncentrējas uz jebkuru tekstu, kas var izraisīt jebkāda veida diskursu, jebkāda veida reakciju. Tādā veidā tas paplašina tēmu un priekšmetu loku, ko analītiķis var izmantot, piemēram, medicīnas žurnālos, laikrakstu rakstos un pat prezidenta runā vai ikdienišķā sarunā. Ņemiet, piemēram, medicīnas žurnālu: kad rakstnieks caur grāmatu nodod savu vēstījumu, lasītājs savukārt atbild, vai nu saprotot vārdus, vai ignorējot tos. Tādā veidā diskursa analīze skatās tālāk par tekstu, atklājot, kādu reakciju vai diskursu rakstītais vārds var rosināt un kāpēc.
Tas var arī aplūkot teksta struktūru un modeli, bet tikai tāpēc, lai pārbaudītu, kāpēc runātājs izvēlas šādus modeļus. Piemēram, politiķa runā analītiķis var koncentrēties uz to, kāpēc politiski korekti termini, piemēram, “ekonomiski nelabvēlīgi apstākļi”, aizstāj vārdu “nabadzīgs”. Pat nelielas nianses, piemēram, pauzes ilgums starp teikumiem, var dot nozīmi vai neatļautu atbildi. Tādā veidā, veicot analīzi kā šī, tiek ņemts vērā arī teksta konteksts un vide, kurā tas tika ievietots.
Diskursa analīzes mērķis un gala rezultāts ne vienmēr var būt konkrētas atbildes sniegšana uz problēmu. Izpētot tēmu, tas sniedz jaunāku un plašāku skatījumu uz šo jautājumu un atklāj mazās sekas, kas slēpjas aiz vārdiem. Pēc tam lasītāji var izlemt, kā reaģēt uz analīzi, un galu galā veidot savu diskursu. Īsāk sakot, diskursa analīze nevis atbild, bet gan interpretē.
Diskursu analīzes metode tika izmantota jau 1950. gados. Tā ir kļuvusi noderīga, pētot valodu kā sociālās mijiedarbības rīku. Viens ievērojams franču teorētiķis Mišels Fuko pat izmantoja šo metodi, lai noteiktu, kā cilvēki izmanto diskursu “varas” sasniegšanai.