Drenāžas zona ir zemes daļa, pa kuru lietus un kūstošā sniega ūdens noplūst vienā ūdenstilpē. Šī ūdenstilpe var būt purvs, meliorācijas dīķis, ezers, upe vai pieteka. Teritorijas drenāžas zona ir ļoti svarīga, jo tā nosaka notekūdeņu apsaimniekošanas stratēģiju un var palīdzēt noteikt piesārņojošo vielu avotu.
Meliorācijas teritoriju kartes ir ļoti svarīgas, palīdzot noteikt ne tikai zemās teritorijas, bet arī to, kā turpmākā attīstība var ietekmēt šīs teritorijas. Daudzos gadījumos, lai novērstu piesārņojošo vielu nokļūšanu dabiskākās teritorijās, ir jāveido sava veida sateces baseini, lai apturētu ūdens pārvietošanos. Šo sateces baseinu bieži dēvē par drenāžas dīķi. Dažas no tām ir vienkārši nožogotas un atstātas bez uzraudzības, savukārt citas tiek izmantotas kā parku vai citu atpūtas zonu centrs.
Izpratne par meliorācijas zonas niansēm var palīdzēt arī citos ar attīstību saistītos veidos. Piemēram, aplūkojot konkrētu drenāžas zonu, var palīdzēt noteikt, kur ir ieteicams būvēt ēkas un ceļus un no kurām vietām vajadzētu izvairīties. Vietējām pašvaldībām vai valsts organizācijām, piemēram, ASV Ģeoloģijas dienestam, bieži vien ir pieejamas kartes, kurās redzamas meliorācijas zonas.
Drenāžas zonas maiņa vai ūdens novadīšana no tās bieži ir ļoti sarežģīta, jo liela daļa no tā ir atkarīga no apgabala dabiskā zemes reljefa. Fiziskais sadalījums starp apgabaliem bieži ir ļoti briesmīgs un rada ievērojamus šķēršļus. Tāpēc apgabali, kas ir pakļauti plūdiem, mēdz palikt pakļauti plūdiem, un apgabali, kas ir brīvi no plūdiem, bieži arī mēdz palikt tādi. Lai gan tas var šķist tikpat vienkārši kā ūdens novirzīšana uz citu vietu, tas prasīs daudz naudas un laika, lai to paveiktu.
Ja tiek atrasts piesārņotājs, tie, kas saprot, kas ir meliorācijas zona, bieži vien var izsekot problēmas avotam. Reti problēma sākotnēji sākas tur, kur tā tiek atrasta. Tāpēc zinātnieki un vides darbinieki var izsekot problēmai līdz avotam, aplūkojot kartes un veicot rādījumus uz vietas.
Lai šī situācija nekļūtu par problēmu, dažās meliorācijas zonās ir buferi un mitrāji, kas kalpo kā filtrs, pirms ūdens ieplūst pietekās. Daži no tiem ir dabiski, un daži no tiem ir cilvēku radīti īpašiem mērķiem, lai aizsargātu citas dabas teritorijas. Dažos gadījumos mitrāji ir nosusināti, jo organisko materiālu uzkrāšanās padarīja tos par īpaši piemērotām lauksaimniecībai. Daži no tiem tagad tiek atjaunoti, izmantojot valsts vai publiskās/privātās partnerības.