Fabula ir literāras daiļliteratūras veids, kas bieži ietver burvju radības un vietas, un stāstam ir morāle. Tās izcelsme nav zināma, taču tās, iespējams, ir tikpat senas kā pati runātā valoda. Lai gan fabulas parasti tiek rakstītas prozas formā, tām bieži ir aliterācijas vai metriskās atskaņas nozīme, kas pazīstama kā dzejolis, kas ir agrīna dzejas forma. Šo stāstu varoņi parasti pārstāv spēcīgu cilvēka emociju arhetipus, piemēram, alkatību, muļķību, mīlestību un pašaizliedzību.
Viena no vairuma pasaku galvenajām iezīmēm ir tā, ka tajās ir iekļauti dabiskās vides elementi, kā arī vietējie dzīvnieki, meži, ezeri un citas reģiona iezīmes. Daudzās kultūrās tie sniedz bagātīgu mutvārdu pagātnes vēsturi. Dažām kultūrām, piemēram, īru, ķeltu vai gēlu tautai, mēdz būt populāras un neaizmirstamas pasakas, kas izplatās visā pasaulē un tiek pieņemtas citās kultūrās.
Lai gan pasakas ir saistītas ar dabisko vidi, runājošiem dzīvniekiem un cilvēku arhetipiem, tajās bieži ir arī stāsti par dieviem un cilvēces mēģinājumiem izprast dzīves jēgu. Kad cilvēka kultūra sāka kļūt mehanizēta, fabulas atstāja savu pastorālo izcelsmi un kļuva kritiskākas pret cilvēku uzvedību un alkatību. Tā Rietumu kultūrā dzima Ezopa fabula, kas nosaukta Ezopa vārdā, verga, kurš dzīvoja senajā Grieķijā no 620. līdz 560. gadam pirms mūsu ēras, vārdā. Lielākā daļa mūsdienu Rietumu kultūras labi stāstīto stāstu radās Ezopa laikā, lai gan uz viņu nevar attiecināt tiešus rakstus.
Fabulas stāstīšana mūsdienās tiek uzskatīta par kaut ko bērnu auditorijai. Tā kā tie ir salīdzinoši īsi stāsti, kas ir pilni ar brīnumainiem notikumiem un māca vērtības, tie tiek uzskatīti par labu veidu, kā izglītot bērnus par pareizu uzvedību sabiedrībā. Tomēr viduslaikos šie stāsti tika uzskatīti par augstās literatūras elementu, un tie bija pieaugušajiem domāti stāsti, kas domāti, lai nodotu pieaugušo tēmas. Tā laika slavenais franču fabulists jeb pasaku stāstītājs Žans de La Fontens, kurš dzīvoja no 1621. līdz 1695. gadam, izmantoja šādu stāstījumu kā līdzekli, lai kritizētu galmu, baznīcu un sava laika valdošo šķiru. Viņa piemēram vēlāk sekoja angļu, spāņu un krievu fabulisti savās dzimtajās zemēs.