Lielākajai daļai no mums vidusmēra diena ir piepildīta ar fātisku saziņu, un mēs to pat nepamanām. Patiesībā 24 stundu pavadīšana bez jebkāda veida šīs komunikācijas, iespējams, šķistu ļoti sveša un nedabiska. Iedomājieties, ka pavadāt veselu dienu, nerunājot ar ģimeni, atbildot uz telefona zvaniem ar vārdu “sveiki”, sakot kādam, lai jums jauka diena, vai apspriest laikapstākļus ar jaunu klientu. Šīs klišejiskas frāzes un laika gaitā nolietotie sarunu iesācēji ir lieliski fātiskās komunikācijas piemēri.
Fātiskā komunikācija var būt verbāla vai neverbāla. Vienkāršs pamājiens kolēģim vai īkšķa signāls draugam ir neverbāli piemēri, tāpat kā ikdienišķa saruna bankā būtu kvalificējama kā verbāla. Mēs to varam saukt par mazām sarunām, taču patiesībā mēs visi būtu pazuduši bez šāda saziņas veida.
Sociologi, kas pēta cilvēku komunikācijas mākslu, norāda, ka nelielas sarunas, piemēram, laikapstākļu apspriešana, paver sociālo kanālu. Tas savukārt var novest pie būtiskākas vai faktiskākas komunikācijas. Ļoti maz cilvēku sāk un beidz sarunas ar patiesiem faktiem — fātiska saziņa, piemēram, rokasspiediens, palīdz vispirms iestatīt skatuvi.
Pašreizējā interneta tērzētavu vide ir lielisks piemērs tam. Jauna tērzētavas dalībnieka ievadīšana bieži ir viegla un ritualizēta, ļaujot tērzētājiem iejusties sabiedriskās sarunās bez spiediena būt informatīviem vai balstītiem uz faktiem.
Fātiskā komunikācija ir sastopama arī katru dienu darba vietā. Reģistratūras darbinieki izmanto parastos sveicienus, lai sāktu un beigtu tālruņa sarunas. Līdzstrādniekiem bieži ir sociālās “ūdens dzesētāja” sarunas par kopīgiem notikumiem vai problēmām. Liela daļa mūsu ikdienas darba rutīnas griežas ap šiem šķietami triviālajiem sociālās komunikācijas mirkļiem.
Lai gan ir svarīgi attīstīt efektīvas fātiskās komunikācijas prasmes, ir jāatzīst arī dažādas komforta pakāpes procesā. Dažus cilvēkus vienkārši neapmierina doma par bezjēdzīgu runu. Šķiet, ka citi pieņem sociālo rituālu, pat izvairoties no daudzām faktiskām sarunām ar citiem.
Komunikācijas eksperti iesaka atrast vidusceļu, izmantojot fātisko saziņu kā līdzekli, lai atvērtu būtiskāku sarunu. Pārāk liels uzsvars uz mazām sarunām var likt cilvēkam šķist nekoncentrēts vai pļāpīgs, savukārt pārāk mazs cilvēks var likties bargam vai nesasniedzamam. Viltība slēpjas pareiza līdzsvara atrašanā starp fatisko un faktisko komunikāciju.