Kas ir komunikācijas teorija?

Konkrētais komunikācijas mērķis bieži ir ļoti svarīgs konkrētai komunikācijas teorijai, taču dažādi teorētiķi bieži atbalsta dažādus komunikācijas primāros mērķus. Piemēram, komunikācijas teorijas pamatā var būt pamata izpratne par komunikāciju kā, pirmkārt un galvenokārt, praktisko veidu, kā cilvēki var apmainīties ar idejām. Citas teorijas, no otras puses, var aplūkot pašu komunikāciju kā ideju, kas ir atdalīta no komunikatoriem, un pētīs informācijas plūsmu, īpaši neņemot vērā apmaiņu starp diviem indivīdiem. Turklāt dažas teorijas izmanto daudzpusīgu pieeju komunikācijas mērķim un pamatam, savukārt citas to aplūko tikai no viena leņķa.

Viens svarīgs dalījums starp dažādām teorijām ir starp ideju par komunikāciju kā apmaiņu starp sociālajām būtnēm un komunikāciju kā apmaiņu starp bioloģiskajiem organismiem. Teorētiķi no vienas puses apgalvo, ka cilvēks ir sociāla būtne, kas būtiski atšķiras no citiem organismiem, tāpēc atbilstošai komunikācijas teorijai nav jāiesakņojas bioloģijā. No otras puses, teorētiķi apgalvo, ka, tā kā cilvēks ir bioloģisks organisms, komunikācijas teorija var būt pilnīga un noderīga tikai tad, ja tā var stingri iesakņoties bioloģijā. Šādi teorētiķi bieži pēta saiknes starp cilvēku saziņu caur valodu un ne-lingvistisku dzīvnieku saziņu.

Kopējā komunikācijas teorijas joma ir tendence koncentrēties uz dažiem dažādiem iespējamiem valodas uzskatiem. Piemēram, mehāniskais skatījums ir balstīts uz ideju, ka viena persona paziņo ziņojumu, bet otra persona saņem šo ziņojumu tieši tā, kā paredzēts. No otras puses, psiholoģiskie modeļi ņem vērā komunikācijas psiholoģiskos efektus un pārbauda, ​​kā saņemtais ziņojums atšķiras no paziņotā. Komunikācijas teorija, kas balstīta uz sociālajām idejām, tomēr pēta vēstījuma plašākas sociālās sekas un var pārbaudīt veidu, kādā idejas mainās, ceļojot no cilvēka uz cilvēku. Šādos uzskatos valodu var aplūkot arī kā instrumentu manipulēšanai un varas savākšanai pār citiem.