Kas ir flamenko dejas?

Trīs galvenās formas, kas veido flamenko, ir ģitāra jeb ģitāras spēle, cante jeb dziesma un baile jeb dejas. Ir grūti nodalīt cante no baile, jo abas balstās uz līdzīgām tradīcijām un darbojas viena no otras. Šķiet, ka flamenko deju pirmsākumi meklējami astoņpadsmitā gadsimta otrajā pusē. Vairākas flamenko skolas radās ap 1800. gadu Seviljā, un katrai no tām bija savs īpašs mākslas virziens.

Sākotnēji dejošana notika bez mūzikas, tikai dziedāšana un toque de palmas, roku plakšana. Dažas mūsdienu flamenko dejas joprojām ievēro šo tradīciju, lai gan ir ieviesta ģitāras un citu instrumentu izmantošana. Mūzikas stils, kas pazīstams kā palos, ietver plašu kultūras un sociālo kontekstu klāstu, kā arī vienkāršas ritmiskas un stilizētas atšķirības. Faktiskā dejošana var būt dažādu stilu atkarībā no dejas nolūka — vai tā ir izklaidēšana, mīļākā vajāšana vai to cilvēku mierināšana, kuriem tā ir nepieciešama.

Flamenko dejas ir neticami emocionāls dejas stils, kurā dejotājs vienmēr cenšas izpaust savas emocijas ar kustību palīdzību. Asām kustībām un sejas izteiksmēm šajā dejas stilā ir lielāka loma nekā daudzos citos, atspoguļojot vēlmi nodot visdziļākās izjūtas, kuras cilvēks piedzīvo. Dejotājs var sist plaukstas, spert kājas, sist kastanetes (mazus rokas sitaminstrumentus) vai strauji raustīt ķermeni, lai demonstrētu vēlamo emociju. Tajā pašā laikā kontroles zaudēšana nekad nav iespējama, un šis kaislīgais displejs vienmēr tiek nomierināts, saglabājot visaugstāko kustību graciozitāti un precizitāti.

Veiksmīgākie flamenko dejotāji izstāda to, ko sauc par duende, kas burtiski nozīmē feju vai goblinu, kas liecina par šīs mākslas emocionālās plūsmas pārsteidzošu izpratni. Dejošana šādā meistarības līmenī ir viscerāla pieredze, kas piesaista publiku tā, it kā viņi būtu dalībnieki.