Fonoloģiskais noteikums ir metode, kā aprakstīt veidu, kādā runas valodā tiek radītas atsevišķas skaņas. Šie noteikumi ir uzrakstīti specializētā apzīmējumā, kas kodē veidu, kādā skaņa vai skaņu grupa tiek mainīta, parādoties noteiktā valodas kontekstā. Fonoloģiskie noteikumi dažādās valodās un dialektos atšķiras, un tie atspoguļo dažādu valodu grupu kopīgos izrunas paradumus. Pētot veidu, kā kāds konkrēts fonoloģiskais noteikums darbojas runātajā valodā, valodnieki spēj noteikt fizioloģiskos un neiroloģiskos mehānismus, kas pārvērš garīgo valodu runātajā valodā.
Pilnīgs fonoloģiskais noteikums ietver pamatā esošo skaņu, kas tiek mainīta, vidi, kurā tā tiek mainīta, un konkrētās izmaiņas, kas notiek. Noteikumi var attiekties uz pamatā esošo skaņu grupām, ja visas skaņas tiek pakļautas vienādām izmaiņām, ja tās tiek ievietotas vienā valodas vidē. Lingvistiskā vide apraksta skaņu veidus, kam jāpastāv pirms vai pēc pamatā esošās skaņas, lai izmaiņas notiktu, un tā var ietvert gan pozitīvas, gan negatīvas iezīmes. Piemēram, fonoloģiskais noteikums var aprakstīt izmaiņas, kas notiek pēc līdzskaņa uzsvērtā zilbē un pirms patskaņa bezsvara zilbē. Izmaiņas parasti tiek izteiktas Starptautiskajā fonētiskajā alfabētā (IPA) vai kā vairāku izmainītu skaņu kopīgo iezīmju apraksts, un tā paziņo skaņu, kas rodas no izmainītajām pamatā esošajām skaņām.
Fonoloģiskie noteikumi ir plaši iedalīti četrās galvenajās grupās, kuras izceļas pēc notiekošo izmaiņu veida. Asimilācija ir skaņas maiņa, kas padara to līdzīgāku blakus esošajām skaņām, padarot vārdu vieglāk izrunājamu, novēršot dažas runas orgānu kustības. Disimilācija ir izmaiņas, kuru dēļ skaņa ir mazāk līdzīga blakus esošajām skaņām, kā rezultātā klausītājs var biežāk dzirdēt noteiktas skaņas. Ievietošana ir nerakstītas skaņas ievadīšana starp ļoti līdzīgām vai grūti izrunājamām skaņām, piemēram, “-e”, ko parasti ievieto daudzskaitlī vārdam, kas beidzas ar “s”. Dzēšana vai saīsināšana notiek, ja skaņa tiek maskēta vai pilnībā izņemta no vārda.
Lai gan tos sauc par noteikumiem, fonoloģiskie noteikumi nenozīmē pareizu vai vēlamo izrunas veidu. Tie var būt un bieži tiek rakstīti, lai atspoguļotu nestandarta dialektus un runas veidus. Fonoloģiskie noteikumi ir vienkārši izrunas apraksti. Tos parasti izmanto, lai pētītu mijiedarbību starp garīgo un fizisko runu un runas orgānu fizioloģiju, nevis konkrētas izrunas kultūras aspektus.