Termins franšīze nāk no franču vārda, kas nozīmē “brīvība”. Politiski franšīze ir brīvība piedalīties valdībā, parasti ar balsstiesībām. Uzņēmējdarbībā franšīzes sistēmas ir biznesa modeļi, kuros uzņēmums ar veiksmīgu produktu vai biznesa sistēmu dod citiem uzņēmumiem tiesības vai brīvību darboties ar savu tirdzniecības nosaukumu par maksu. Sākotnējo uzņēmumu, kas pārdod tiesības, sauc par franšīzes devēju: personu vai uzņēmumu, kas iegādājas tiesības, sauc par franšīzes ņēmēju.
Ir grūti panākt vienprātību par franšīzes sistēmu izcelsmi, lai gan šķiet, ka tās ir attīstījušās 1800. gados no metodēm, ko izmantoja Vācijas alus uzņēmumi, kuri iekasēja no uzņēmumiem maksu par tiesībām pārvadāt viņu alu. 1850. gadā Īzaks Singers izgudroja savu kāju šujmašīnu, pirmo šādu mašīnu, kas piemērota lietošanai mājās. Lai piesaistītu naudu mārketingam un ražošanai, Singer pārdeva teritoriālās tiesības privātpersonām un uzņēmumiem, kas tirgotu mašīnas un mācītu pircējus, kā tās lietot. Šī agrīnā franšīzes sistēmas forma ļāva viņa uzņēmumam paplašināties starptautiskajā tirgū tikai piecus gadus vēlāk, kad tas atvēra rūpnīcu Parīzē, Francijā.
Franšīzes sistēmas strauji paplašinājās divdesmitā gadsimta vidū. Iedvesmojoties no Reja Kroka un McDonald’s hamburgeru ķēdes fenomenālajiem panākumiem, franšīzes iespējas pieauga. Ātrā ēdināšana, automašīnu remonts, ķīmiskā tīrīšana, paklāju tīrīšanas pakalpojumi, ģimenes restorāni un ceļojumu aģentūras bija tikai dažas no pieejamajām iespējām. Izaugsme bija tik strauja, ka dažos gadījumos franšīzes devēji tik ļoti iesaistījās franšīzes iespējas pārdošanā, ka pēc līgumu parakstīšanas franšīzes ņēmējus atstāja novārtā. 1979. gadā ASV Federālā tirdzniecības komisija (FTC) izdeva franšīzes noteikumu, kas noteica minimālās informācijas atklāšanas prasības franšīzes pārdošanai.
Lielākajā daļā franšīzes sistēmu franšīzes devējs saglabā lielu kontroli pār franšīzes ņēmēja piedāvātajiem produktiem un pakalpojumiem, lai saglabātu zīmola konsekvenci un savas preču zīmes vai produkta reputāciju. Piemēram, franšīzes devējam parasti ir ļoti stingri noteikumi, kas regulē mārketingu, produktu kvalitāti, ēku projektēšanu un darbības praksi. Uzņēmējam rūpīgi jāizpēta iespējamo franšīzes sistēmu ierobežojumi, lai pārliecinātos, ka viņš var ērti strādāt šo ierobežojumu ietvaros.
Investoram ir jāapzinās, ka franšīzes pirkšana no veiksmīga uzņēmuma ne vienmēr garantē viņa paša panākumus. Pircējam ir jāpārliecinās, ka viņam ir uzņēmuma vadīšanai nepieciešamās vadības spējas, kā arī spējas, kas vajadzīgas konkrētajai viņa izvēlētajai franšīzei. Piemēram, ja viņam nav mehānisku spēju, viņš var vēlēties palikt tālāk no franšīzes sistēmām, kas specializējas automašīnu remontā vai apkopē. Viņam ir arī jāpārliecinās, ka mātesuzņēmuma panākumi nav reģionālo problēmu rezultāts, vai uzņēmumam ir resursi, lai piedāvātu atbilstošu atbalstu, un vai viņa vietējais apgabals nav sasniedzis šāda veida uzņēmējdarbības piesātinājuma punktu.
Izpētot konkrētas franšīzes sistēmas, potenciālajam pircējam jāņem vērā vairāki faktori. Viņam precīzi jāzina, kas ir iekļauts franšīzes maksā; piemēram, apmācība, darbības rokasgrāmatas, norādījumi par vietas izvēli un teritoriālās tiesības. Franšīzes devējam jāspēj sniegt prognozes par to, cik daudz kapitāla ieguldītājam ir nepieciešams, cik ilgā laikā vajadzētu atvērt jauno franšīzi un kad investors var pamatoti sagaidīt savu sākotnējo ieguldījumu atgūšanu. Ir arī svarīgi zināt, cik daudz citu franšīzes biroju tiks pārdoti tajā pašā apgabalā un vai ir spēkā kādas franšīzes maksas.
SmartAsset.