Ģeometriskā abstrakcija ir vizuālās mākslas forma, kas izmanto vienkāršas ģeometriskas formas un neatspoguļo neko no dabas pasaules. Ģeometriskā abstrakcija, ko plaši izmantoja mūsdienu mākslinieki 20. gadsimtā, bija daļa no daudzām mākslas kustībām, lai gan tā nekādā ziņā nav Rietumu modernās mākslas izgudrojums. Piemēram, islāma mākslinieki savos mākslas darbos izmantoja abstraktas ģeometriskas formas jau piektajā gadsimtā gleznās, keramikā, arhitektūrā un tekstilizstrādājumos.
Daži 20. gadsimta mūsdienu mākslinieki novērsās no reprezentatīvās mākslas jeb mākslas, kas attēlo objektus reālajā pasaulē, uz attīrītām abstraktām formām, kuras nevarēja iztulkot kā līdzīgas zināmajā pasaulē. Pamatojoties uz stingriem dizaina principiem, necenšoties radīt ilūziju par trīsdimensiju telpu, daudzi mūsdienu mākslinieki uzskatīja ģeometrisko abstrakciju par galveno mākslas kustību. Ģeometriskās formas ir noteiktas formas, ko veido taisnas līnijas vai izliektas līnijas, kas turpinās pa nepārtrauktu ceļu.
Kazimirs Severinovičs Malēvičs, mākslinieks, kurš gleznoja 1800. gadu beigās un 1900. gadu sākumā, bija viens no 20. gadsimta ģeometriskās abstrakcijas agrīnajiem radītājiem. Malēvičs nodibināja grupu ar nosaukumu Suprematists, kas pieņēma ideju par abstraktām ģeometriskām formām. Dažos veidos šo formu ietekmēja arī Pablo Pikaso un Žorža Brake dibinātā kubistu mākslas kustība. Šie mākslinieki sadalīja savu gleznu divdimensiju virsmu ar ģeometriskām formām, lai apzīmētu dažādas perspektīvas. Tomēr kubisma mākslas darbi bieži bija reprezentatīvi.
Cits krievu mākslinieks Vasilijs Vasiļjevičs Kandinskis savā karjerā dažkārt atbalstīja ģeometrisko abstrakciju. No 1922. līdz 1933. gadam Kandinskis mācīja Bauhaus mākslas skolā. Šajā periodā ģeometriskās formas dominēja lielākajā daļā Kandinska darbu, un viņš uzsvēra šo formu nozīmi gan savos teorētiskajos rakstos, gan klasē.
Vēlāk 20. gadsimtā gleznotājs Pīts Mondriāns aizstāvēja ģeometrisko abstrakciju un nosauca savus darbus par neoplastismu. Mondrian izmantoja baltu fonu, uz kura viņš krāsoja horizontālas un vertikālas līnijas. Viņš ierobežoja krāsas savās gleznās līdz trim pamatkrāsām. Neskatoties uz viņa vēlmi izvairīties no attēlojuma, viņa spilgtās krāsas gleznas atgādināja pilsētas ielu režģus, un vienai gleznai patiesībā bija nosaukums Broadway Boogie-Woogie. Mondriana darbs bija ietekmīgs abstraktās ekspresionisma mākslas kustībā, kas aizsākās Ņujorkā 1940. gados.