19 novembris 1863
Pirms četrdesmit septiņiem gadiem mūsu tēvi šajā kontinentā radīja jaunu nāciju, kas tika ieņemta brīvībā un veltīta priekšlikumam, ka visi cilvēki ir radīti vienādi.
Tagad mēs esam iesaistīti lielā pilsoņu karā, pārbaudot, vai šī nācija vai jebkura tauta, kas ir tik iecerēta un tik veltīta, var izturēt ilgi. Mūs satiek šī kara lieliskā kaujas laukā. Mēs esam ieradušies, lai daļu no tās veltītu kā pēdējo atdusas vietu šeit mirušajiem, lai tauta varētu dzīvot. Mēs to varam darīt pēc visa kārtīguma. Bet plašākā nozīmē mēs nevaram veltīt, mēs nevaram iesvētīt, mēs nevaram svētīt šo zemi. Drosmīgie vīri, dzīvie un mirušie, kas šeit cīnījās, ir svētījuši to, kas ir daudz augstāks par mūsu nabadzīgo spēku pievienot vai samazināt. Pasaule maz ievēros un ilgi atcerēsies to, ko mēs šeit sakām, taču tā nekad nevar aizmirst, ko viņi šeit darīja.
Drīzāk mums, dzīvajiem, mēs esam veltīti lielajam uzdevumam, kas vēl mums priekšā — ka no šiem godinātajiem mirušajiem mēs uzņemam lielāku nodošanos šim mērķim, kam viņi šeit veltīja pēdējo pilno nodošanās mēru —, ka mēs šeit ļoti apņemamies, šie mirušie nebūs miruši veltīgi, lai šī tauta no jauna piedzims brīvībā un tautas valdība, jo ļaudis nepazudīs no zemes.