Ģimenes sistēmterapija ir psihoterapijas pieeja, kas ārstēšanā iesaista ģimeni kopumā, neatkarīgi no tā, vai problēma, kas kādu noveda pie psihoterapijas, tiek uzskatīta par individuālu vai ģimenes problēmu. Ģimenes sistēmu terapija, kas pazīstama arī kā ģimenes terapija, tiek plaši izmantota visā pasaulē, un šāda veida terapijai var izmantot vairākas pieejas, sākot no klasiskas psihoterapeitiskas pieejas līdz garīgai terapijai, kas integrē reliģiskos uzskatus, piemēram, kristīgā ģimenes terapija.
Ģimenes sistēmu terapijas ideja ir tāda, ka cilvēki nenotiek vakuumā un ka indivīdu ārstēšana, neņemot vērā viņu vidi, ilgtermiņā nebūs izdevīga. Iesaistot visu ģimeni, terapeits var izprast klienta dzīves dinamiku, aplūkot attiecības starp ģimenes locekļiem, ģimenes attieksmi un veidu, kādā ģimenes locekļi mijiedarbojas viens ar otru. Izmantojot šo informāciju, terapeits var strādāt ar klientu vai klientiem, lai panāktu psiholoģisku problēmu risinājumu.
Daži ģimenes sistēmu terapeiti koncentrējas uz kodolģimenes ārstēšanu, saskarsmi ar vecākiem un bērniem. Citiem ir plašāks skatījums uz “ģimeni”, un tie var ietvert citus ģimenes locekļus, kā arī tuvus draugus, kuri ir kā ģimenes locekļi, pat ja tie nav saistīti ar radniecību. Ģimenes sistēmu terapiju var izmantot arī netradicionālās ģimenēs, kā arī pāriem vai cilvēkiem sarežģītākās emocionālās attiecībās.
Ģimenes sistēmu terapeits parasti tiekas ar indivīdiem un grupu dažādos laikos. Individuālās tikšanās ļauj terapeitam sazināties ar katru ģimenes grupas vai attiecību locekli, uzzinot par konkrētiem jautājumiem un identificējot problēmas. Grupu tikšanās piedāvā iespēju rīkot mediētas diskusijas, redzēt dinamiku darbā un izpētīt individuālās terapijas tēmas. Daži terapeiti var apmeklēt māju, lai redzētu ģimenes dinamiku darbā savā dabiskajā vidē, savukārt citi dod priekšroku pieturēties pie biroja, saglabājot profesionālākas robežas.
Lai gan cilvēki var uzskatīt, ka nemierīga jaunatne ir acīmredzams ģimenes sistēmu terapijas pielietojums, šāda veida terapija var palīdzēt arī citu veidu psiholoģisku problēmu gadījumā, kas var rasties indivīdos un ģimenēs. To var integrēt arī ar citiem terapijas veidiem. Piemēram, ja kādam ģimenē ir ēšanas traucējumi, ģimenes sistēmu terapija var mācīt ģimenes locekļus par to, kā būt atbalstošam un izpētīt ģimenes dinamiku, kas varētu būt veicinājusi ēšanas traucējumus, kamēr ģimenes loceklis ar ēšanas traucējumiem saņem medicīnisko palīdzību. Ģimenes sistēmu terapiju var izmantot, lai novērstu emocionālo spriedzi starp pāriem, lai palīdzētu ģimenēm pielāgoties jauniem locekļiem vai locekļa zaudēšanai, kā arī palīdzētu ģimenēm kopumā emocionāli augt.