Harmonikas var sasniegt jebko, kas var būt piemērots vilnim, bet visbiežāk šis termins tiek lietots, lai aprakstītu to izmantošanu mūzikā. Mūzikā harmonikas attiecas uz skaņām, kuras tiek radītas ar tādu pašu frekvenci kā bāzes skaņa. Šo bāzes skaņu bieži sauc par pamata jeb pirmo harmoniku.
Piemērs var palīdzēt to parādīt skaidrāk: ja tiek izgatavota, piemēram, A4 zīmīte, tā rezonē ar 440 Hz/sekundē. Pie šī pamata otrā daudzkārtņa jeb 880 Hz/sekundē mēs atrodam otro harmoniku. Pie šī pamata trešā daudzkārtņa jeb 1320 Hz/sekundē mēs atrodam trešo harmoniku. Šī pamata ceturtajā daudzkārtnē jeb 1760 Hz/sekundē mēs atrodam ceturto harmoniku. Tas turpinās krietni pēc tam, kad skaņa ir dzirdama cilvēka ausī.
Muzikāli, tā vietā, lai runātu par harmoniku faktiskajām frekvencēm, mēs tā vietā runātu par to saistību ar fundamentālo mūzikas izteiksmē. Tātad mēs varam aplūkot otro harmoniku kā oktāvu virs pamata. Trešā harmonika tad ir par oktāvu un piektā virs pamata. Ceturtā harmonika ir divas oktāvas virs pamata. Un tā tālāk, harmonikas mainoties starp lielāko un mazāko trešdaļu augstākas katru reizi, kad mēs ejam uz augšu.
Kad tiek spēlēta lielākā daļa mūzikas instrumentu, tie rada ne tikai pamata skaņu, bet papildus tam var radīt arī vairākas harmonikas. To visvieglāk dzirdēt, klausoties ģitāras spēlēšanu, kur jūs dzirdēsit šīs citas notis, kas nāk virsū fundamentālajam. Lielākajai daļai cilvēku šīs harmonikas patiesībā neizklausās kā atšķirīgas notis — tā ir šī skaņu kombinācija, kas palīdz dziesmai piešķirt atšķirīgu tembru. Dziedošā bļoda, piemēram, tās, ko izmanto Tibetā, arī ir ļoti labs piemērs tam, ka uz ļoti tīra pamata tiek ģenerētas vairākas harmonikas.
Skaņas var arī uzslāņoties virs fundamentālajiem elementiem, kas patiesībā nav harmonikas. Muzikāli tos parasti sauc par neharmonikiem, un klausītājiem tie var izklausīties satraucoši vai dīvaini. Šī dīvainība ir visizteiktākā, ja tā ir ļoti tuvu patiesas harmonikas frekvencei, skanot nedaudz atkāpjoties. Ja tas ir pietiekami tālu no vienas no faktiskajām fundamentālā harmoniskām harmonikām, skaņu sauc par daļēju un var izmantot muzikāliem nolūkiem, lai gan efekts joprojām ir diezgan baismīgs.
Harmonikas var tikt uzklātas arī uz cilvēka balsi, radot dažus ļoti interesantus efektus. To parasti sauc par virstoņu dziedāšanu, un daži īpaši stili ir apkopoti ar terminu rīkles dziedāšana. Rīkles dziedāšana izmanto muti kā rezonējošu kameru, izmantojot tās formu un mēles formu, lai mainītu skaņu, tai izejot no rīkles, veidojot to fundamentālā harmonijā. Ja tas tiek darīts pareizi, tas var radīt dažas patiesi pārsteidzošas skaņas — Tuvan stila sygyt gadījumā harmonikas rada caururbjošu svilpi, kas atgādina putnu dziesmas, un joprojām ir dzirdama pamata skaņas dūkoņa.
Harmonikas izpratne nav absolūti nepieciešama kādam, kurš lieto mūzikas instrumentu, taču tas var būt ļoti noderīgi, lai labāk izprastu notiekošo. Īpaši stīgu instrumentiem harmonikas spēlē izšķirošu lomu dinamiska, interesanta stila izveidē. Zinot iesaistīto fiziku, mūziķis var ar tiem attiecīgi manipulēt, lai instrumenta harmonikas skan tā, kā viņi vēlas.